MANS VIEDOKLIS PAR ĀRZEMJU ADOPCIJAS AIZLIEGUMU.
Pēdējos trīs gadus, publiski uzstājoties es sāku savu runu ar "Labdien, mani sauc Karīna Pētersone un savu bērnību es pavadīju internātskolā un bērnu namā".
Tas kā man tur gāja, var lasīt te: http://sistemasberns.blogspot.com/…/es-esmu-sistemas-berns.…
Pēdējās divas dienas ir ļoti saasinājies jautājums par ārzemju adopcijas liegumu.
Daudz emociju, daudz dusmu, daudz nesapratnes.
Biju pārliecināta, ka nelīdīšu šajā diskusijā, jo šis jautājums skar daļu manas dzīves un varu arī aiziet emocijās, bet tomēr jūtu, ka man ir jāizsaka arī savs viedoklis.
Pirmkārt, es gribētu pateikt milzīgu paldies visām tām ārvalstu ģimenēm, kuras ir atvērušas savas durvis un uzņēmušas bērnus no Latvijas un uzņēmušies atbildību par šiem bērniem. Katra šī ģimene ir pelnījusi no mums visiem milzīgu pateicību un cieņu. Un es tādu jutīšu vienmēr.
Bet ja atgriežas pie esošās situācijas - es ļoti aicinātu visus nolikt pie malas emocijas un paskatīties uz realitāti, nevis uz pāris emocionāliem ierakstiem.
Sākšu ar to, ka tas ir absolūts mīts, ka pirmkārt uz ārzemēm tiek adoptēti bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem uc īpašām vajadzībām. Jā - šādi gadījumi ir un šeit atkal es izsaku visslielāko pateicību šīm ģimenēm, bet tas nav absolūts vairākums.
Es pati personīgi esmu biežs viesis dažādos bērnu namos, kur aug bērni ar īpašām vajadzībām un vairākums bērnu ir aizgājuši tieši Latvijas ģimenēs.
Kāpēc es šo faktu uzsveru? Jo mani personīgi kaitina, ka bērnus ar īpašām vajadzībām izmanto kā vairogu, lai panāktu sev vēlamo rezultātu.
Otrkārt - ir, un ne maz, arī sliktie stāsti par ārzemju adopciju. Kas ir traģēdija bērnam, ar neatgriezeniskām sekām. Un tā jau ir mūsu valsts atbildība.
Treškārt - mūsu valsts politikai ir jābūt bīdītai tā, ka mums NAV vajadzīga ārzemju adopcija. Bērna visslabākajās interesēs ir augt ģimenē, savā valstī. Un mēs to viņam atņemam.
Šis viss nebūtu sācies, ja nebūtu no ārzemju adopcijas puses likuma apiešana. Jau kādu laiku ir spēkā aizliegums adoptēt bērnus no audžuģimenēm. Bet, lai varētu šos bērnus adoptēt, tie uz laiku tika ievietoti bērnu namā.
Būsim reāli - adopcija no audžuģimenēm uz ārzemēm, NEATRISINA BĒRNU NAMU PROBLĒMU.
Problēma ir bērnu namu esamība. Un lielākā daļa bērnu ar īpašām vajadzībām, smagiem FT, atrodas aprūpes centros (tautā zināmi bērnu nami). Un pēc viņiem neviens nerāvās.
Arguments - audžuģimene ir līdz 18 gadu vecumam manuprāt arī ir vāja. Arī bioloģiskais vecāks likuma priekšā ir atbildīgs par savu bērnu līdz 18 gadu vecumam. Un tad var iet uz četrām pusēm. Atšķirība tikai tāda, ka vecāks vecumdienās ar tiesas spriedumu var panākt to, ka bērnam ir jārūpējās par vecāku.
Katra cilvēka morālei un vērtībai klāt nevaram nostāvēt. Arī adopcija tam nav garants.
Es nevaru uzdrošināties pateikt - liekam aizliegumu ārzemju adopcijai, jo mums ir daudz darba un pirmkārt jau pašiem jānotic, ka šie bērni ir pelnījuši mājas un ir mūsu daļa, bet es noteikti varu pateikt - ārzemju adopcija, NAV labākais risinājums bērnam. Un valsts politikai ir jābūt virzītai uz to, ka šī adopcija mums nav vajadzīga.
Ar ārzemju adopciju mēs atņemam bērnam ko ārkārtīgi svarīgu - identitāti. Un to arī atzīst ļoti daudzas brīnišķīgās ārzemju adoptētāju ģimenes, ka tā ir lieta, ko viņi nevar aizvietot.
Man ir kāds ļoti mīļš bērns. Kurš no dzimšanas atradās bērnu namā. Viņam ir kustību traucējumi.
Kad es viņu iepazinu - es runāju par viņu ar cilvēkiem, kuri atrodas bērnu namu burbulī - vai nav viņam kāda ģimene. Un pirmais ko piedāvāja bija - jāskātās ārzemju adopcija. Es nesapratu kāpēc? Taču nekas nav pamēģināts, lai viņam atrastu ģimeni te - Latvijā! Šis bērns jau divus gadus dzīvo ģimenē. Tepat Latvijā. Tā ir viņa ģimene! Šis gadījums man ir spilgts pierādījums tam, ka mēs nedaram visu. Mēs pirmkārt neticam.
No manas mutes jūs nekad nedzirdēsiet vārdu salikumu - Viņus te nevienam nevajag. Es biju tajā laivā. Un nenodarīšu to bērniem.
Katrs bērns ir vajadzīgs. Un tie nav tukši vārdi. Esmu redzējusi vairākus gadījumus, kur pāris cilvēku ticība un neatlaidība ir novedusi pie tā, ka tiek satiktas ģimenes Latvijā.
Es esmu izgājusi cauri ellei esot sistēmā. Un zinu cik svarīgi ir bērnam augt ģimenē, bet viena no labākajām lietām kas ar mani notika, esot pusaudzei - man neviens nepiedāvāja aizadoptēties uz ārzemēm. Jo es būtu piekritusi. Un ne jau tāpēc, ka man gribējās amerikāņu ģimeni, bet gan tāpēc, ka es gribēju būt piederīga un savējā. Bet tas līdz galam strādā tikai tad, kad tiek saglabāta Tava identitāte. Savādāk - TU vienmēr esi tas, kuru Tava valsts un Tavi cilvēki negribēja.
Tas par ko skaļi tagad diskutē sociālajos medijos - tā nav tā bērnu grupa, kura ir interesanta ārzemju adopcijai. (98% gadījumu).
Es esmu par sakārtotu likumdošanu, valsts virzību uz to, ka mums nav vajadzīga ārzemju adopcija. Viens no virzības soļiem ir - liegums adoptēt no audžuģimenēm.
Un nobeigumā - paredzot komentārus "Pati uzņemies atbildību bla bla bla" - es vienmēr esmu zinājusi, ka manā ģimenē vismaz viens bērns būs uzņemts un Decembrī nonācu pie apziņas, ka man ir divi gadi laika, lai sakārtotu sevi un dzīvi tā, ka mūsu ģimenē ienāk bērns, kuru es izvilkšu no šīs trakās loterijas, ko mēs paši viņiem nodrošinam.
Komentāri
Ierakstīt komentāru