Saulcerīte
Saulcerīte...es par viņu biju pavisam aizmirsusi. Un tad, nesen, pēkšņi atcerējos. Izlīda no zemapziņas. Gan mīlestība, gan sāpes. Pavisam neilgi pēc tam, kad biju sākusi dzīvot bērnu namā, atveda mazu meitenīti. Viņai bija trīs gadi, vai pat nedaudz mazāk. Ja atmiņa mani neviļ - viņu sauca Saulcerīte. Viņa bija mazo bērnu grupā, es lielo bērnu. Neatceros kā, bet mēs viena otrai ļoti pieķērāmies. Es biju tik laimīga, ka viņa ienāca manā dzīvē. Beidzot bija kāds, kuru es varēju mīlēt, rūpēties un kurš mīlēja mani. Mēs gandrīz visu laiku pavadījām kopā. Es rūpējos par viņu kā vien savos vienpadsmit gados mācēju - daudz staigājām, runājāmies, mēģināju atbildēt uz viņas jautājumiem, kas ir kas, stāstīju pasakas, izfantazēju stāstus un cik vien varēju - aizstāvēju viņu. Es viņai apsolīju, ka nekad neatstāšu viņu - kad mana mamma paliks vesela, mēs viņu ņemsim pie sevis. Bet ja būs jāgaida ilgāk - es pati viņu paņemšu pie sevis, kad tikšu projām. Viņa man prasīja kad tas būs. Es tad nezināj...