Sistēmas bērns

Publicēju savu runu no Saieta par Bērnu tiesībām Latvijā, 30.05.2019., Vērmanes dārzs: Labdien. Mani sauc Karīna Pētersone. Savu bērnību es pavadīju internātskolā un bērnu namā, jo mana mamma saslima. Tāpēc var teikt, ka es noteikti esmu cilvēks, kurš var apliecināt, ka bērnu nams NAV vieta bērnam. Pēdējos divus gadus es salīdzinoši aktīvi iesaistos un sekoju līdzi tā saucamās “sistēmas” jautājumiem. Un ir acīmredzams, ka arī jaunajās ieviestajās izmaiņās mēs nevienu mirkli nestrādājam ar pamatu. Ar fundamentu. Lai to patiesi sāktu darīt – mums visiem ir jāsaprot kāda ļoti svarīga lieta. Bērnam VIS VIS labākā vieta kur augt – tā ir viņa bioloģiskā ģimene. Un ir jāsakārto ļoti daudz jautājumi valsts politikas fundamentā – lai mēs neatņemtu šo visslabāko iespēju bērnam. Jo uz doto brīdi mēs to darām – Mēs atņemam bērnam viņa ģimeni. Man ir kāds diezgan smags stāsts. Gandrīz gadu atpakaļ es iepazinos ar kādu mammu, kurai ir atņemti divi bērni. Iepazinos es ar viņu pateicoties

Pusaudzis… karstais kartupelis… problēmbērns… nezinām ko darīt…. nav risinājumu…. satraumētie un sabojātie nabadziņi…. Esmu dzirdējusi arī skarbākas un patiesākas domas – “Tur ir par vēlu ko darīt” vai “Ar viņiem savādāk nevar” vai “Jūs maz esat satikusi tos mežoņus?”. Tagad jau vairs publiski neviens neuzdrošināsies to teikt, bet … domas ir palikušas …un to var ļoti labi redzēt … pēc tā, cik ļoti novērtējam viņus – mūsu pusaudžus, tās saucamās “sistēmas bērnus”. Es ilgi mēģināju atrast vārdus savām sajūtām, kad tiek runāts par pusaudžiem – ārpusģimenes aprūpes bērniem. Un par cik oficiāli esmu bijusi valsts aprūpē līdz pilngadībai, tad es domāju, ka varu kaut kā nodefinēt šo jautājumu caur pusaudža prizmu. Es teikšu godīgi – mani diezgan aizvaino un kaitina šī attieksme. Mēs novedam bērnu līdz tam, ka nespējam saprast un akceptēt viņa uzvedību un tad sēžam, un gudri spriežam – ko tagad darīt. Un vienīgais risinājums, ko var piedāvāt ir: Ārvalstu adopcija. Ārvalstu ado