Vēstule manam Tēvam.
Sveiks. Nesen k ā parādīju Tavu vēstuli draudzenei. To vienu vienīgo vēstuli, kas mūs vieno. Viņa teica – Tu saproti, cik daudz viņš ir Tev iedevis? Cilvēks var visu mūžu nodzīvot blakus un neiedot to, ko viņš Tev ir iedevis vienā vēstulē! Es nekad nebiju aizdomājusies no šī skatpunkta. Es visu laiku skatījos - man ir tikai šī vēstule. Nekā cita man nav. Šī vēstule man ir tāds kā atskaites punkts – cik tālu es esmu tikusi. Sākumā es redzēju vēstuli, kura man īsti nepasaka neko, bet toreiz manī radās cerība, ka mēs satiksimies. Un kad Tu aizgāji no šīs pasaules – es ļoti sadusmojos. Tik ļoti sadusmojos, ka aizvēru savas domas ciet. Es biju tik dusmīga, ka Tu atkal atstāji mani vienu un man vienai ir jātiek galā ar mūsu nesakārtotajām attiecībām. Izstūmu Tevi ārā no apziņas un iestūmu dziļi, dziļi zemapziņā. Nu jau vairāk nekā gadu strādāju pie tā, lai piedotu Tev. Un ar katru reizi, pārlasot vēstuli, es ieraugu ko jaunu. Man ir sajūta, ka man palēnām, kā puzles gabaliņi krīt n
