Vēstule manam Tēvam.

 

Sveiks.

Nesen kā parādīju Tavu vēstuli draudzenei. To vienu vienīgo vēstuli, kas mūs vieno. Viņa teica – Tu saproti, cik daudz viņš ir Tev iedevis? Cilvēks var visu mūžu nodzīvot blakus un neiedot to, ko viņš Tev ir iedevis vienā vēstulē!

Es nekad nebiju aizdomājusies no šī skatpunkta. Es visu laiku skatījos - man ir tikai šī vēstule. Nekā cita man nav.

Šī vēstule man ir tāds kā atskaites punkts – cik tālu es esmu tikusi. Sākumā es redzēju vēstuli, kura man īsti nepasaka neko, bet toreiz manī radās cerība, ka mēs satiksimies. Un kad Tu aizgāji no šīs pasaules – es ļoti sadusmojos. Tik ļoti sadusmojos, ka aizvēru savas domas ciet. Es biju tik dusmīga, ka Tu atkal atstāji mani vienu un man vienai ir jātiek galā ar mūsu nesakārtotajām attiecībām. Izstūmu Tevi ārā no apziņas un iestūmu dziļi, dziļi zemapziņā.

Nu jau vairāk nekā gadu strādāju pie tā, lai piedotu Tev. Un ar katru reizi, pārlasot vēstuli, es ieraugu ko jaunu. Man ir sajūta, ka man palēnām, kā puzles gabaliņi krīt nost mūris no acīm. Tas ir tik dīvaini un maģiski – kā no naida, dusmām un noliegšanas es nokļuvu pavisam citā dimensijā – es sapratu, kāpēc notika, kā notika, un vairāk par to nejūtu sāpes un to milzīgo “kā tā var”.

Es lauzu pati sev solījumu. Kuru devu tad, kad man, bija 10 gadi. Kad sapratu, ka Tu nekad neatnāksi, ka Tu nebūsi tas, kurš mani izglābs no bērnu nama un neizdarīs tā, lai mamma atkal ir vesela. Toreiz sēdēju pie mājas uz kāpnēm, turēju rokās vienīgās divas bildes ar Tevi, kuras man bija un apsolīju sev “Es viņu ienīdīšu līdz mūža galam”…un sadedzināju Tavas bildes.

Es neienīstu vairāk Tevi un netēloju, ka Tu esi man vienaldzīgs un ka esi man nekas. Un tas ir tāds atvieglojums! Man ir sajūta, ka no manis ir noņemta korsete, kura mani ilgus gadus spieda. Un man bija grūti elpot. Es beidzot elpoju. Un ir sajūta – beidzot. Beidzot es varu ievilkt elpu līdz pašiem dziļumiem.

Piedošanas ceļš ir grūts un absolūti neparedzams. Ir kāpumi, kritumi atpakaļ, tad atkal kāpumi un pāri visam – nav ne mazākās nojausmas, uz kuru pusi ir jāiet. Ir jātaustās.

Tas ko es negaidīju – es negaidīju, ka nokasot dusmas, “vienaldzību” un naidu, es sastapšu maza bērna sāpes. Visus šos gadus dziļi, dziļi iekšā manī sēdēja tas 10 gadīgais bērns. Kurš bija izlaidis ļoti svarīgu posmu – nebija izraudājis savu sāpi par to, ka viņas tētis nekad neatnāks. Šis bērns toreiz cieti nolēma – Es viņu ienīdīšu. Un nenobirdināja ne asaras.

Maģiskākais tajā ir tas, ka apzināti sajust šo bērnu, viņa sāpes – tas man ir milzīgs atvieglojums. Es beidzot jūtu to, kas bija dziļi, dziļi noslēpts manī un apaudzēts ar ļoti daudz lieka. Sajust emociju, jūtas apzināti – tas ir tik viegli! Smeldzīgi sāpīgi, bet viegli. Beidzot izjusti izraudāt to, kas bija tik dziļi noslēpts. Ļaut šim 10 gadīgajam bērnam tā kārtīgi, kārtīgi izraudāties un atlaist šī sāpes.

Vēl viss nav beidzies. Mans piedošanas ceļš nav beidzies. Bet es esmu tikusi ļoti tālu. Un zinu, ka tikšu līdz galam. Mēs abi zinām, ka man ir jāizdara vēl viena lieta. Ko atlieku vairāk nekā gadu. Bet es apsolu Tev un sev – es to izdarīšu.

Es gribēju Tev pateikt – Paldies, ka es esmu. Es esmu nonākusi līdz tam, ka man ļoti patīk mana dzīve. Man patīk būt dzīvai un piedzīvot savu dzīvi. Man patīk elpot savu dzīvi – ar visiem grūtumiem, pārbaudījumiem un daudzajiem prieka un skaistajiem brīžiem.

Un Paldies Tev par vēstuli. Kura nav tikai vienīgais, kas man no Tevis ir. Tā ir vesela pasaule, kurā katru reizi ieraugu ko jaunu.

Tava meita Karīna.