Sistēmas bērns

Šodien runāju ar kādu cilvēku, kurš jau gadiem strādā ar aizbildņu meklēšanu "sistēmas bērniem". Stāstīju par to, ko esmu pēdējās dienās uzzinājusi - ne to labāko par rēbusā iesaistītajiem atbildīgajiem cilvēkiem un darbiniekiem, kā arī psihei graujošu  pašiem bērniem. Man galva plīst no šīs informācijas, dusmām un bezspēka sajūtas. Un tad šis cilvēks man pateica: "Karīna - tur neej, domā par to labo. Par to, ko vari izdarīt. Savādāk izdegsi". Un šim cilvēkam ir taisnība. Ja es tā nedarīšu - es vienkārši sajukšu prātā. Es šo visu informāciju laižu sev cauri kā minimums trīskārši. Jo zinu kā tas ir - uzaugt sistēmā. Ņemot vērā faktu, ka atbildība par "Sistēmas bērniem" ir tik sadalīta, tad, ja mēs gribam šiem bērniem palīdzēt - katrā rēbusa laukumā ir jābūt pa cilvēkam, kurš deg par "Sistēmas bērniem". Lauks, kuru varam ietekmēt tagad - tās ir pašvaldības. Pašvaldības ir bērnu namu vadītāju un bāriņtiesu vadītāju darba devēji. Ja kā piemēru

Šodien biju uz diskusiju "Šodienas bērni - Latvijas nākamā simtgade". Savas pārdomas par šo publicēšu vēlāk, kad vēl pārlasīšu diskusijas prezentāciju materiālus (sēdēju pēdējā rindā un atzīšos - man BEIDZOT ir jānopērk brilles...). Bet ko es gribētu izcelt no šīs diskusijas - pārsvarā visi runātāji atzina, ka bērnos ir jāiegulda un, ka bērnam ir jāaug laimīgā, ģimeniskā vidē. Man ļoti patika Labklājības Ministra Jāņa Reira teiktais, ka viņš kā grāmatvedis (pēc izglītības) esot uztaisījis bilanci. Salicis aktīvus un pasīvus. Aktīvi tie ir = Adoptētāji, Aizbildņi, Audžuģimenes un Nevalstiskās organizācijas, Pasīvi tie ir = institūcijas. Uz doto brīdi Aktīviem ir gandrīz nekāds atbalsts (finansiāls un sociāls), savukārt Pasīviem ir milzīgs finansiāls atbalsts. Un ka tas ir jāmaina. Tas ko redzu - tie darbi, kuri ir iesākti un kuri plānojās būt - būs ļoti nopietns atbalsts "Aktīviem" un izmaiņas BŪS. Bet šodien mani nepamet viens LIELS uztraukums. Uztraukums par šo

Šī ir viena no manām pēdējām bērnības dienu bildēm, pirms nokļūšanas "Sistēmā". Man ir apmēram pieci gadi. Patiesībā nav man daudz bilžu arī no šī dzīves perioda. Kad jau biju tādā vecumā, kad aizdomājos, ka tās vajag saglabāt - ļoti daudzas jau bija metamas ārā... Nākamās bildes man ir no vienpadsmit gadu vecuma. Tās man tajā laikā sagādāja cilvēki, kuri uzskatīja par svarīgu man iedot atmiņas. Toreiz es to nemācēju novērtēt, bet tagad es esmu pateicīga katram, kurš iedeva man fotogrāfiju. Es esmu bijušais "Sistēmas bērns". No 1.klases līdz 3.klasei es dzīvoju kādā internātskolā, kura atradās 200 km no manas dzimtās pilsētas, un no 5.klases līdz 9.klasei, es dzīvoju bērnunamā, kurš atradās manas dzimtās pilsētas rajonā. Ar šo stāstu es gribu pastāstīt kā jūtas bērns, kurš ir nokļuvis "sistēmā" un jau kā pieaugusi sieviete analizēt, kāpēc "sistēmā" strādājošie cilvēki nonāk pie tā, ka sāk lietot vardarbīgas metodes. Beigu sākums: