Kā es rāpjos ārā no "emocionālajām bedrēm".

    

Apmēram gadu atpakaļ, savu darba pienākumu ietvaros, organizēju video materiālu filmēšanu Pusaudžu resursu centram. Klausījos, ko runā speciālisti par pušaudžu depresiju un tās pazīmēm, sapratu, ka tajā vecumā viennozīmīgi man bija mentālās veselības grūtības. Ņemot vērā gan to, kur es tad dzīvoju un notikumi, kas risinājās tajā laikā - tas īsti nav nekāds pārsteigums.

    Gadiem ejot esmu bijusi dažādos posmos - iekšējā haosā, milzīgā trauksmē, depresijā, kuras ārstēšanai ir bijuši nepieciešami medikamenti, bezcerības un bezjēdzības sajūtā, bezspēkā un apātijā. Bet tas ir mijies arī ar posmiem, kad esmu jutusies labi, harmoniski, ar sajūtu, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā. Šie posmi ir bijuši gan garāki, gan īsāki. 

    Man nav ne mazākās nojausmas, vai ir iespējams sevi dabūt līdz tam, ka spēj vispār neiekrist emocionālajās bedrēs, bet no manas pieredzes varu teikt - laikam ejot ir iespējams apzināti saprast, kas ir tās lietas, kas man var palīdzēt justies labāk.

    Nesen kā sajutu, ka atkal "Sāk raut iekšā" (es tā saucu krišanu emocionālajā bedrē). Un padomāju - varbūt būtu vērtīgi padalīties ar savām atziņām un pieredzi - kā es esmu iemācījusies rāpties ārā. Svarīgi piebilst - šie ir manis kā parasta cilvēka ieteikumi. Ja Tu jūties ilgstoši nomākts, Tevi nomoka pašnāvības domas, ir paškaitējums utt - svarīgi ir vērsties pie ārsta pēc palīdzības un atbalsta.

Kas man palīdz līst ārā no bedres un sakārtot sevi:

1. Psihoterapija: Vissvairāk man palīdzējusi ir tieši psihoterapija. Manā gadījumā, jo īpaši pirmos gadus tā bija ļoti svarīga, jo man bija jāapstrādā bērnības traumatiskā pieredze, kuru biju ierakusi dziļi sevī un emocionāli atdalījusi, ar domu "tā neesmu es. Es tagad esmu cits cilvēks". Bet diemžēl tas nav iespējams. 

Mēs esam viens vesels un mums ir jāmācās pieņemt savu pieredzi, lai vai cik skarba būtu tā bijusi. 

Psihoterapija ir ļoti dārgs pasākums un ja ir bijusi dzīvē traumatiska, vardarbīga pieredze - tā var būt gadiem ilga. Bet es iedrošinātu tomēr neizslēgt iespēju, ka psihoterapija varētu būt jūsu dzīves sastāvdaļa - ja jūtat to, ka to gribētu, bet finansiāli nespējat to atļauties. 

Tagad ir pieejamas arī desmit bezmaksas psihologa konsultācijas. Ja jūtat nepieciešamību - iedrošinu izmantot. Sīkāka informācija par konsultācijām ir atrodama te. 

2. Nepārmetiet sev: Mums visiem gribētos, lai spējam noturēties bez emocionālajām bedrēm. Vērojot sociālos tīklus, dažreiz liekas, ka tas pat ir sacensību konkurss, kurā Tu esi tāds kā zaudētājs, ja nejūties labi. Bet es domāju, ka tās piemeklē jebkuru cilvēku un atkārtoti jo īpaši tos cilvēkus, kuriem ir bijušas depresijas epizodes. Un kad mēs atjēdzamies, ka atkal esam bedrē - mēs automātiski gribam sev pārmest. 

Bet es domāju, ka šie kritumi palīdz apstāties un padomāt - ko es varu izdarīt, lai justos labāk. Mana pieredze rāda, ka es parasti iekrītu, kad atstāju rūpes par sevi barošanas ķēdes pēdējā posmā. Katrs "rāviens iekšā" man ir kā sarkana STOP poga, ka ir jāapstājas un jāatceras, kas ir tās lietas, kas man palīdz pieturēties pie ikdienas. 

Un lai vai cik grūtas būtu šīs bedres - viņas dod pieredzi. Kas atkal palīdz ar laiku būt sagatavotākam. Ja man nebūtu bijusi depresijas epizode, kuru apskatīja psihiatrs un izrakstīja medikamentus - es nedomāju, ka apzināti saprastu, ka tā bija depresija. Jo man toreiz bija šoks, kad man to pateica. Es vienkārši jutos slikti un nevarēju saprast kāpēc. 

3. Solīti pa solītim: 

Ja mēs gribam uzcelt māju - tā ir jāceļ sākot ar pamatiem un lai tā taptu laba, stipra māja - tā neceļas tik ātri. Ja mēs gribam apiet apkārt Latvijai - to mēs varam izdarīt veicot solīti pa solītim. Tas pats ir ar kāpšanu ārā no bedres. Mēs nevaram no tās izlekt. Citreiz pat tās bedres sienas ir tik slidenas un tik grūti ir atrast vietas, kur aizķerties, ka rokas sāp. 

Tāpēc es ieteiktu sev nelikt milzīgus mērķus, bet iet solīti pa solītim. Un katram cilvēkam pirmais solis ir no tā punkta, kurā viņš atrodas. Pat ja šis pirmais solis ir pacelt roku - tas ir pirmais solis, kas ir jāveic un par kura izdarīšanu var lepoties.

No 2018.gada rudens līdz 2019.gada (apmēram maijam), es piedzīvoju bedri, kura bija ļoti dziļa. Es biju ļoti tumšā vietā. Man nebija spēka nekam. Domas bija ļoti drūmas un vienīgais, kas mani turēja pie dzīves - tie bija mani bērni. Viņu dēļ es gāju ārā, taisīju ēst. Biju tāds nedaudz robots, jo kaut kur smadzenes aizmugurē bija apziņa - viņi nevar ciest no manas bedres. Es sapratu, ka galīgi nav labi, bet viss darāmais likās tik bezgalīgi grūts un neizdarāms. Tajā laikā es nevarēju atļauties atgriezties terapijā. Bet es sapratu, ka ja es neko nedarīšu - labi nebūs. Sāku es palēnām. Sāku ieviest pastaigas - man vajadzēja iet pusotru stundu, lai sajustu sevī atvieglojuma sajūtu. Zināju, ka pie 40minūtes būs tā pirmā ieelpa, kad sajutīšu, ka jā - paliek labāk. Pastaigās neklausījos mūziku, ļāvu tam haosam galvā būt pašam ar sevi, līdz sajutu, ka kādā brīdī domas sāk sakārtoties skaisti rindās. Šādā režīmā es manuprāt praktiski nostaigāju visu rudeni un ziemu. Tas uzlaboja manu pašsajūtu, bet neizvilka līdz galam ārā. 

Kad pastaigas sajutu, kā daļu no sevis, es palēnām sāku ieviest disciplīnas lietas, kuras man liek justies labāk. Mana pieredze saka, ka sava disciplīna ir diezgan svarīga emocionālai labsajūtai. Iesākumā tā prasa milzīgas piepūles, bet ar laiku tā palēnām kļūst par ikdienas rutīnu, kura palīdz sajust tādu kā dzīves stabilitāti. Man disciplīna ir - miega režīms, regulāras ēdienreizes (vēl strādāju pie tā, lai tajās būtu daudz dārzeņu un porcija tiktu veidota apzināti), pastaigas, darba/atpūtas un mājas režīms. Es ļoti labi zinu, ka pie disciplīnas tāpat kā pie gatavas mājas, vai bez soļiem apietas Latvijas nevar tikt. Savas disciplīnas lietas es esmu likusi sev klāt pa vienai. Un atkritusi atpakaļ un tad atkal likusi klāt. Un mēģinājusi visu uzreiz, un atkal iekritusi sevis nosodīšanā jo nesanāca. Un vēl joprojām ar savu disciplīnu te draudzējos, te nobrūku. 

Bet tie brīži, kad es esmu sajutusi - cik ļoti man tas palīdz, tā ir mana motivācija to audzēt. Un audzēt var solīti pa solītim. Un katram šis solītis ir savādāka lieluma. Nav viena un pareizā soļa izmēra un vienas formulas.

4. Nomainiet uztveramo informāciju: Kā jau minēju raksta sākumā, šo rakstu periodā, kad ir sācies process, kad rauj iekšā. Šodien bijām ar mazajiem bērniem uz Dabas muzeju. Un tur bija vien aktivitāte, kur skaties obektīvu fotofilmiņas ? (nezinu kā pareizi saka - tādi kā kvadrātiņi, kur ir fotogrāfija uz filmiņas, tu skaties tādā kā ekrānā un ar pogu nomaini bildes). Tur bija dažādas putnu, dabas bildes - krāsainas, skaistas un šādas filmiņas es pēdējo reizi skatījos bērnībā - tāda gadiem ilgi nebijusi pieredze. Es noķēru to, ka manas smadzenes pārslēdzās uz pilnīgi citu informāciju un ieguvu tādu kā "mini atvaļinājumu" pāris minūtēs. Šis pats process, tikai milzīgākos apjomos ar mani notika 2019.gada aprīlī, kad ar draudzeni aizbraucām uz Portugāli. 

Es viņu toreiz ļoti sabiedēju, kad atzinos, ka sāku sajust tādu biedējošu sajūtu, ka bērni, kas bija mans iemesls turēties, sāk palikt ārējs faktors. 

Mēs pēc tam nogājām tādu "Fisherman's trail", kas ir gājiens gar okeānu, neskartā dabā un mežonīgās pludmalēs. Gājām trīs dienas, kopā noeejot ap 60 kilometriem. Tos 60 kilometrus mēs tikai gājām un praktiski klusējām. Manām acīm pilnīgi jauni dabas skati, okeāna šalkoņa, klusums - tas viss manām smadzenēm bija kā skābeklis, kurš nebija bijis ilgu laiku, tik nepārtrauktā pieplūdumā. Es biju absolūti izgājusi no ikdienas. Toreiz šis brauciens mani tā nopietni izvilka un es varēju spert jau nākamos soļus, lai arvien vairāk pietuvotos stabilitātes sajūtai. Nomainīt informāciju nevajag obligāti braukt uz Portugāli (es gan to novēlu ikvienam), bet es tiešām novēlu atrast spēku spert to pirmo soli, lai aizietu līdz vietai, kas palīdz to nomainīt. Jo zinu arī to, ka ir nereāli grūti saņemties un iziet no mājas. Man visslabāk palīdz tieši daba.

5. Savas vides sakārtošana. Esmu bijusi punktā, kad neko nevaru izdarīt mājās. Un piedzīvojusi milzīgus pārmetumus pret sevi, ka nevaru savākties. Tas ir tāds apburtais loks. Tu nevari neko izdarīt un pārmet sev, ka neko nevari izdarīt. Nu jau tā ir ierasta formula manā galvā, bet kādreiz man vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai līdz tai nonāktu. Kad es jūtu, ka man nav spēka nekam - es apņemos izdarīt vienu lietu. Stāvokļi ir bijuši dažādi - ir bijis, kad varu noslaucīt tikai putekļus no televizora un ir bijis, kad varu sakārtot tikai vienu telpu dzīvoklī. Bet man piemēram ļoti palīdz tas, ka es vai nu strādāju pie vides sakārtošanas (palēnām, nepārmetot sev), vai arī labos periodos vienkārši to uzturu sakārtotu. Man ļoti palīdzēja terapeitiski arī tas, ka (kad jau biju tikusi no bedres apakšas ārā), ka pati sāku taisīt remontdarbus mājā. 

Tas manī nostiprināja sajūtu, ka es kārtoju vidi, kurā es esmu. Jo tas pats jau ir ar galvu. Mēs nevaram no viņas aizbēgt. Nomainot ārējos faktorus - nenotiks tik ļoti gribētais brīnums. Tā nāk līdzi un nekas cits mums neatliek, kā kārtot to. 

6. Runājiet par savām sajūtām. Ir ļoti grūti atzīt, ka jūties slikti. Jo tas (vismaz man) nāk komplektā ar sevis vainošanu. Bet gadiem ejot, esmu atradusi cilvēkus, kuriem es varu pateikt "Nav labi. Sāk raut iekšā". Man tie ir cilvēki, kuriem uzticos un kuri man arī atgādina - kas ir tās lietas, kuras man parasti palīdz.

Šī ir tikai mana pieredze un manas metodes, kā es cīnos ar periodiem, kad "ierauj iekšā". 

Bet pats svarīgākais šajā procesā ir salīdzināties tikai un vienīgi ar sevi. Cik ES varu, kas ir MANS pirmais solis. Un koncentrēties tikai uz to vienu soli priekšā.

Bedres mēdz būt dažādas. Bet tas ko es no savas pieredzes varu pateikt - ar laiku lietas, kurām Tev sevi no sākuma ir jāpiespiež, kļūst par lietām, kuras Tu redzi kā sev palīdzošas.

P.s: Bilde protams no Portugāles :)