Bērnu nama bērns - vai gatavi dzīvei?

    Šajā bildē man ir kādi 18/19 gadi. Man no tā laika pārsvarā visas bildes ir kur es smaidu, tusēju, priecājos, bet šī ir viena no retajām, kur redzamas manas sajūtas, kuras es ļoti cītīgi mēģināju slēpt.

    Šis ieraksts tapa pateicoties pārdomām, kurās šodien iegrimu.

    Šodien beidzās sarunu festivāls Lampa. Mani ļoti iedvesmoja Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas "Citādas studijas" saturs, par ko gribētu no savas puses izteikt milzīgu pateicību tiem ministrijas darbiniekiem, kuri strādāja pie tēmu un satura izveides.

    Liels gods man bija piedalīties divās diskusijās, bet mana lielākā pārdoma, ar kuru braucu mājās, bija tieši no diskusijas "Sistēmas bērni. Vai gatavi dzīvei".

    Es sēdēju diskusijā un aizdomājos - kas bija tas grūtākais. Ar ko man, kā bijušajam bērnu nama bērnam bija visgrūtāk tikt galā. Grūtību bija daudz. Bet bija grūtības, kuras pārvarot cēlās mana pašapziņa un bija, un ir grūtības, kuras varēja nebūt un ar kurām vēl joprojām cīnos.

    Man bija 15 gadi, kad es pametu bērnu namu. Es aizgāju mācīties uz Rīgu un izlēmu, ka vairāk tur nerādīšos. Oficiāli līdz pilngadībai es skaitījos valsts aprūpē, bet realitātē dzīvoju savu dzīvi.

    Tajā vecumā es biju izveidojusies par ļoti kompleksainu un sarežģītu jaunieti. No malas tā uz pirmo aci to nevarēja redzēt, bet mana pašapziņa bija ļoti zema. Es jutos neglīta, slikta, ne tāda kā citi, ka neesmu pelnījusi neko labu. Es esmu slikta un esmu pelnījusi tikai sliktu. Mani nevar mīlēt, jo esmu ne tāda kā citi. Jo es biju no bērnu nama. No tiem bērniem, kuri neko nemāk un no kuriem nekas nesanāk. 

    "Līdzsvaru" šai ne visai glaimojošajai sajūtai radīja mans spīts, krampis un dusmas. Es biju ļoti spītīga. Reiz astotajā klasē, ciemojoties pie bērnu nama biedrenes mājās, mēs sastrīdējāmies un es aizgāju pa lauku ceļu prom. Es zināju, ka man nav, kur iet un man ir jāgriežas atpakaļ, jo savādāk man nebūs, kur gulēt pa nakti. Bet es iespītējos. Finālā es gulēju "nekurienē".

Kad palika pavisam tumšs, es sadūšojos un klauvēju pie kādas mājas lūgt naktsmājas, bet neviens neatvēra. Tas beidzās ar to, ka es gulēju uz šīs mājas lievenīša.

Šī epizode apmēram raksturo - cik stūrgalvīga un spītīga es biju.

    Lai vai cik dīvaini, bet šis spīts un dusmas ilgus gadus mani noturēja virs ūdens. Es aizgāju prom no bērnu nama ar domu - es jums visiem parādīšu! Es jums parādīšu, ka es esmu kaut kas! Jūs vēl par mani visi dzirdēsiet. Un nevienam es neko nelūgšu un neprasīšu - es labāk grauzīšu asfaltu, nekā pasniegšu kādam lūdzošu roku.

Savās zemās pašapziņas rezultātā es toreiz neredzēju elementāru lietu - es biju viena zvana attālumā no atbalsta, no cilvēkiem, kuriem es nozīmēju daudz. Bet es to nevarēju redzēt. Jo neticēju, ka mani var mīlēt.

    Strādāt es sāku pa vasarām, jau 15 gadu vecumā. Vasaras kafejnīcās par oficianti. Ziemā es vilku galus kopā ar savu 47 latu paaugstināto stipendiju, no kuras man bija jānosedz absolūti viss.

Kad es pabeidzu arodvidusskolu - bija jāsāk strādāt. Tas bija ļoti smags periods. Jaunietim bez oficiālas darba pieredzes, jo mana darba pieredze, pirms tam bija neoficiāla, ir ļoti grūti atrast darbu (vismaz toreiz bija). Mēs ar arodvidusskolas draudzenēm izsūtījām simtiem CV. Sakodām zobus, saprintējām kaudzi ar CV un gājām veikalos un kafejnīcās prasīt darbu.

Tas bija ļoti smagi un grūti. Ņemot vērā fonu, ka būtībā es biju milzīga kompleksu kaudze. Mēs dzīvojām briesmīgos komunālajos dzīvokļos, īrējām istabiņas. Gulējām uz matrača un skatījāmies supermaziņu televizoru (manuprāt 20x20cm). Mums nebija ko ēst. Zupas vārījām no nekā un ēdām maizi ar  majonēzi vai kečupu. Lielie svētki bija, kad atbrauca mana mamma un atveda mums savas ceptās kotletes.

Pēc laika mēs atradām darbus, ar vienu draudzeni pārvācāmies uz vienistabas dzīvokli un piedzīvojām nākamo skarbo pieredzi - iekritām nenomaksāta dzīvokļa īres parādos. Sīkumos neieslīgšu, bet tā bija ļoti nepatīkama pieredze, kopš kuras es iemācījos, ka rēķini ir jāmaksā. 

    Es saviem bērniem nenovēlētu šo pieredzi, bet lai vai cik grūta man tā bija - es tās saucu par grūtībām, kuras pārvarot es augu. Spīts, dusmas un "Es jums visiem parādīšu" mani virzīja uz priekšu. 

    Paralēli, protams, darbojās mana zemā pašapziņa un "Es esmu sliktāka" sajūta. Es ļoti darīju sev pāri. Ļoti daudz ļāvu darīt sev pāri un pat provocēju to, lai dara man pāri. Es esmu piedzīvojusi kaudzi neveiksmīgu un no manas puses mazohistisku attiecību un pat līdu tādās, jo "es taču neesmu pelnījusi". Un "mani nevar mīlēt". Es apzināti dzēsu ārā savu pagātni. Tēloju, ka tās nav. Jo būt no bērnu nama - tas ir slikti. Un darīju pāri arī es... jo es taču esmu slikta.

    Laikam ejot, es izveidoju veiksmīgu karjeru. Līdz pat vienam no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem, kur strādāju ar Baltijas līmeņa projektiem. Un kādu dienu es sapratu - jā! Es to izdarīju! Es esmu kruta - redzat, kas es esmu? Ja es gribu - es varu visu...

    Un iestājās tukšuma sajūta...

    Es sāku krist apātijā. Sāku uzdot sev jautājumus - kas es esmu un ko es gribu. Jo visus šos gadus mani bīdīja spīts, dusmas un "Es jums visiem parādīšu". Bet sevis nemīlēšana, sajūta, ka esmu rasi zemāka - tā palika.

    "Sūds" (kā mēs mīļi mēdzam ar vienu draudzeni to dēvēt) bija izlīdis ārā un pārņēmis visu manu galvu. Arī "sūda" izlīšana ir grūtība, ko es nekad nenovēlētu saviem bērniem (jo es vienkārši negribu, ka viņiem tāds ir). Bet esmu pateicīga, ka tas izlīda. Ja tas nebūtu izlīdis - es nekad nebūtu sākusi iet terapijā un nebūtu sākusi strādāt ar sevi.

    Daudzi gadi terapijā, arī pašas darbs ar sevi man ir ļoti pacēlis pašapziņu. No punkta, kas bija kaut kur -100. Dažreiz man liekas, ka tas ir “neverending” stāsts - kā es tieku ar vienu lietu galā, no zemapziņas ar skaļām taurēm izlien cita. Dažreiz ir sajūta, ka es rāpjos pa stikla sienu, un nav nekur, kur pieķerties, bet ir jāpieķeras, jo jātiek augšā. Dažreiz man galvā ir "atvaļinājums" - es jūtos brīvi un viegli, un liekas - eu viss ir galā... bet tas ir tikai atvaļinājums. 

    Man ir 38 gadi, un vēl joprojām manī pamostas tā sajūta, ka "es neesmu pietiekami laba", ka "esmu savādāka". 

Manā dzīvē ir brīnišķīgi cilvēki, kuri mani iedvesmo, kurus es mīlu un kuru klātbūtne man ir svarīga, bet šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kuram es 100% uzticētos. Un tas ir fails manā galvā - es ļoti gribu un ļoti ceru, ka kādu dienu es to iemācīšos. Es strādāju pie tā. Šobrīd tas ir viens no maniem lielākajiem sapņiem - uzticēties un ticēt pa visiem 100%. 

Nemīlēt sevi, neticēt sev, neticēt cilvēkiem - tās ir tās grūtības, kuras mani mocīja un nomoka vēl joprojām...

        Kā izkļūt no apburtā loka? Viss ir ļoti vienkārši. Pašapziņa un sevis mīlēšana. Nav visiem jābūt spītīgiem kā man, un visi tādi nevar būt.

No apburtā loka var izkļūt, ja Tu mīli sevi. Ja tici sev un redzi sevi kā citiem cilvēkiem līdzvērtīgu. Pārējais viss ir vajadzīga, bet pievienotā vērtība. Cilvēka dzīve ir savā galvā. Un mēs katrs pieliekam savu artavu tam - kā jūtās un jutīsies bērnu nama bērns. Kā viņš redzēs pasauli un kas notiks viņa galvā.