Karstais kartupelis Pusaudzis.

Pusaudzis… karstais kartupelis… problēmbērns… nezinām ko darīt…. nav risinājumu…. satraumētie un sabojātie nabadziņi….

Esmu dzirdējusi arī skarbākas un patiesākas domas – “Tur ir par vēlu ko darīt” vai “Ar viņiem savādāk nevar” vai “Jūs maz esat satikusi tos mežoņus?”.

Tagad jau vairs publiski neviens neuzdrošināsies to teikt, bet … domas ir palikušas …un to var ļoti labi redzēt … pēc tā, cik ļoti novērtējam viņus – mūsu pusaudžus, tās saucamās “sistēmas bērnus”.

Es ilgi mēģināju atrast vārdus savām sajūtām, kad tiek runāts par pusaudžiem – ārpusģimenes aprūpes bērniem. Un par cik oficiāli esmu bijusi valsts aprūpē līdz pilngadībai, tad es domāju, ka varu kaut kā nodefinēt šo jautājumu caur pusaudža prizmu.

Es teikšu godīgi – mani diezgan aizvaino un kaitina šī attieksme. Mēs novedam bērnu līdz tam, ka nespējam saprast un akceptēt viņa uzvedību un tad sēžam, un gudri spriežam – ko tagad darīt.

Un vienīgais risinājums, ko var piedāvāt ir: Ārvalstu adopcija. Ārvalstu adopcija – manā skatījumā tas ir risinājums mūsu pašu radītām sekām.

Kad, KAD mēs beidzot sāksim strādāt ar pamatiem?

NAV tā, ka pusaudzis pēkšņi noveļas no gaisa un iekrīt sistēmā. Šis bērns vienmēr ir bijis. Vai nu viņš ir bijis ļoti ilgi nelabvēlīgos apstākļos savā bioloģiskajā ģimenē, vai nu viņš ir bijis ļoti ilgi juridiski nebrīvs bērnu namā vai audžuģimenē.

Pavisam nejauši, nesen uzzināju stāstu par brāli un māsu, kuri ir pusaudži un dosies ārzemju adopcijā. Dosies pie brīnišķīgas ģimenes. Bet kas mani šajā stāstā satrieca – šie bērni atradās bērnu namā no divu gadu vecuma. DIVU gadu vecuma. Kāpēc mēs neļāvām viņiem uzaugt ģimenē ātrāk? Kāpēc šāda iespēja tiek dota apmēram pēc desmit gadu dzīves bērnu namā? DESMIT gadus mēs viņus noturējām tur. Un tagad sakām, ka vienīgais risinājums ir Ārvalstu adopcija? Risinājumam bija jābūt jau desmit gadus ATPAKAĻ!

Kāds bija šo bērnu noziegums, ka viņiem desmit gadus bija jāpavada vidē, kura ir absolūti nepiemērota bērniem?

Vēl ir ļoti svarīgi saprast – mums ir jābeidz saukt šos bērnus par problēmbērniem. Mēs visi to darām – gan iestādes, kurām būtu jārūpējas par šo bērnu dzīvi, gan amatpersonas, gan mediji, gan arī es. Un mēs aizmirstam vienu svarīgu lietu – viņi dzird, viņi lasa, un viņi redz. Tieši kādas sajūtas var izraisīt fakts, ka visi redz Tevi kā problēmbērnu. Ka nezina, ko ar Tevi darīt. Ka Tu esi liela problēma.

Es esmu redzējusi ļoti daudz. Lidojoši krēsli mūsu bērnu namā bija klasika. Reiz kāds puisis kā ieskrējās, tā izskrēja pa otrā stāva logu. Nezināmas izcelsmes alkohols bija kruta. Rupjo vārdu vācele man ir tieši no bērnu nama laikiem.

Bet tas viss ir maska. Apakšā ir trausla, nepārliecināta un ļoti sāpināta pasaule. Kura kā vien mācējusi ir iemācījusies izdzīvot. Lielākai sabiedrības daļai ar diezgan nepieņemamām metodēm, bet tās metodes ir palīdzējušas šim bērnam izdzīvot – gan fiziski, gan morāli.

Es nezinu, kā pārnest to sajūtu, kā Tu jūties, kad Tu “esi no bērnu nama”. No citas pasaules, no “neizdevušās ģimenes”. Bet kad Tu esi ar to sajūtu – ir savas metodes, kā izdzīvot. Kā noslēpt savu trauslo būtību. Jo ja Tu neslēpsi – Tevi ievainos.

Ja mēs patiesi gribam palīdzēt pusaudžiem, kuri tagad atrodas ārpusģimenes aprūpē, es domāju, ka ir jāsāk ar pašiem pamatiem – ir jāsaprot, KAS IR PUSAUDZIS. Un nevis šķirojot tur ģimenes pusaudzis, ārpusģimenes aprūpes pusaudzis, bet vienkārši – pusaudzis. Jo viņi visi ir vienkārši pusaudži. Es ļoti labi jūtu, ka to nesaprot lielākā daļa strādājošo Valsts un pašvaldību iestādēs.

Es pati mācos to saprast – kombinējot savas atmiņas par savām izjūtām un konsultējoties ar LABĀKAJIEM šīs jomas konsultantiem. Kuri ir gatavi konsultēt bez maksas. Un varbūt izklausīsies neticami, bet viņi ir daudz. Tie ir – neviens cits kā Pusaudži! Es izmantoju katru iespēju paprasīt viedokli par dažādām situācijām tieši pusaudžiem. Un ziniet – tur ir atrodami zelta vērti padomi. Šobrīd viens no TOP padomiem, ko man deva, pusaudzis ir: Kad Annai būs 13 gadi un viņa būs emocionāla un neparedzama – NEKAD viņai nesaki “Ai – Tev hormoni trako”. Tas uzvedot pusaudzi kosmosā.

Vai valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu darbinieki spētu nolaisties no saviem augstumiem un ieklausīties pusaudzī? Ja nē – izdariet šo bērnu labā svētu lietu. Ejiet prom no darba – tas būs jūsu lielākais ieguldījums bērnu dzīvē.  

Ir jāatrod ceļš uz pusaudža sirdi. Un to var atrast tikai tad, ja Tu uz viņu skaties kā uz līdzvērtīgu un domāt spējīgu būtni. Un ir jāsaprot tas, ka konkrēta uzvedība ir sekas. Mūsu rīcības (vai vairāk NE rīcības) sekas. Aiz tām milzīgajām bruņām slēpjas ļoti apjucis cilvēks.

Un ir jāsaprot arī ka bruņas sastāv no kādas svarīgas daļas – spēja manipulēt un šantažēt. Un spēja apzināties, ka viņi redz mūsu apjukumu un savā izdzīvošanas formulā to maksimāli izmantos. Un tikai izturoties vienlīdzīgi, patiesi paskatoties un ieraugot viņu, esot godīgs, un ar milzīgu pacietību – tikai tā var atrast ceļu uz pusaudža sirdi un palīdzēt viņam.

Jebkurš gudrs un mīlošs vecāks izmanto šo formulu attiecībā uz saviem bērniem. Kāpēc gan mums liekas, ka tas nevarētu strādāt attiecībā uz pusaudžiem ārpusģimenes aprūpē?

Otrs svarīgs punkts – KO darīt nākotnes vārdā. Atbilde ir elementāra – mums ir jādara viss, lai ārpusģimenes aprūpē NAV pusaudžu.

Cienījamā Valsts, cienījamā Labklājības ministrija, cienījamās pašvaldības, bāriņtiesas, sociālie darbinieki, sabiedrība – šis ir mūsu neapgūtais lauks.

Jūs/mēs – nezinām ko darīt? Atveram nesen kā publicēto Valsts kontroles ziņojumu. Par kuru (kā es jūtu) atbildīgās iestādes cenšas aizmirst.

Tur ir visas atbildes – KĀPĒC mums ir pusaudži ārpusģimenes aprūpē. Neesošais preventīvais darbs, bērnu ilgā juridiskā nebrīvība. Un visam pa virsu – mūsu attieksme un sajūta, kad runājam par šiem pusaudžiem.

Viņi nav lohi. Viņi vienkārši cenšas izdzīvot un ir izveidojuši savā galvā formulu – kā sevi pasargāt.

Un ja atgriežamies pie manas pieredzes – ja kāds man pusaudžu vecumā pateiktu – hei! Tevi Amerikā gaida brīnišķīga ģimene! Viņa Tevi mīlēs, un Tu būsi šī ģimenes daļa. Un noteikti – esmu par 100% pārliecināta, ka ģimene būtu lieliska. Es piekristu braukt! Bet primāri – ne jau dēļ ģimenes. Bet dēļ tā, ka te, Latvijā es biju problēma. Te Latvijā man uz mūžu uzlika zīmogu – no bērnu nama. Te Latvijā es biju problēmbērns.

Es ļoti gribu nodot šo svarīgo ziņu visiem – neliekam ārpusģimenes aprūpes pusaudžus atsevišķā grozā. Viņi ir tādi paši pusaudži kā visi citi. Nefokusējamies uz sekām, kuras ir šajos bērnos MŪSU DĒĻ.

Un tikai tad, kad redzēsim viņus kā vērtību, kā mūsu sabiedrības daļu – tikai tad nebūs problēmbērnu. Termins un skatījums “Problēmbērns” – to radījām mēs. Pieaugušie.

*slaids no Bērnu lietu sadarbības padomes sēdes – Labklājības ministrijas piedāvātie risinājumi pusaudžu jautājuma risināšanai.