Kas pietrūkst mūsu valstī, lai mēs tiešām būtu valsts BEZ bērnu namiem.

Publicēju savu runu no Saieta par Bērnu tiesībām Latvijā, 30.05.2019., Vērmanes dārzs:

Labdien.

Mani sauc Karīna Pētersone. Savu bērnību es pavadīju internātskolā un bērnu namā, jo mana mamma saslima. Tāpēc var teikt, ka es noteikti esmu cilvēks, kurš var apliecināt, ka bērnu nams NAV vieta bērnam.

Pēdējos divus gadus es salīdzinoši aktīvi iesaistos un sekoju līdzi tā saucamās “sistēmas” jautājumiem. Un ir acīmredzams, ka arī jaunajās ieviestajās izmaiņās mēs nevienu mirkli nestrādājam ar pamatu. Ar fundamentu.

Lai to patiesi sāktu darīt – mums visiem ir jāsaprot kāda ļoti svarīga lieta. Bērnam VIS VIS labākā vieta kur augt – tā ir viņa bioloģiskā ģimene. Un ir jāsakārto ļoti daudz jautājumi valsts politikas fundamentā – lai mēs neatņemtu šo visslabāko iespēju bērnam. Jo uz doto brīdi mēs to darām – Mēs atņemam bērnam viņa ģimeni.

Man ir kāds diezgan smags stāsts. Gandrīz gadu atpakaļ es iepazinos ar kādu mammu, kurai ir atņemti divi bērni. Iepazinos es ar viņu pateicoties savai draudzenei, kura ir audžumamma. Kādu dienu viņa man prasīja – Karīn, vai Tu esi gatava kļūt par mentoru sievietei, kurai ir atņemti bērni?

Vai es biju gatava? Nē.

Bet bija kāds svarīgs fakts – sievietes dēla audžumamma bija tā, kura lūdza manai draudzenei, vai Rīgā nav kāds cilvēks, kurš varētu viņai palīdzēt. Jo mamma ir ļoti forša. Mamma ļoti mīl savus bērnus un mīlestība ir acīmredzami patiesa.

Es zināju, ka mammai ir bijusi neliela sodāmība, zināju, ka viņai ir bijusi atkarība no narkotiskām vielām, zināju, ka mammai ir nopietns veselības jautājums, kurš ir jāsāk risināt, lai viņa varētu dzīvot. Bet tam visam apakšā bija kādas brīnišķīgas audžumammas teiktais – viņa ir laba mamma. Vienkārši ļoti trausla un apjukusi.

Kad es pirmo reizi viņu satiku – atzīšos. Man bija šoks. Vizuāli bija acīmredzamas sekas no atkarībām un iespējams arī veselības problēmām. Viņa bija ļoti apjukusi un burzīja rokās bāriņtiesas lēmumu. Mēs izrunājāmies un es viņai teicu – Tev ir jāsaprot viens – es nevaru palīdzēt Tev ar naudu, es nevaru Tavā vietā neko izdarīt. Es varu Tev parādīt ceļu, pa kuru iet un būšu Tavs atbalsts. Ja vajadzēs – es Tevi aizstāvēšu. Un viņa piekrita šiem nosacījumiem.

Jau pirmajā reizē redzēju viņas ļoti zemo pašapziņu, es vēl nekad nebiju redzējusi cilvēku ar TIK zemu pašapziņu. Toreiz pateicu – Tavs pirmais solis ir Tavas veselības sakārtošana. Tev ir jāparūpējas par sevi, lai Tu varētu rūpēties par saviem bērniem. Tu esi mamma – Tev IR jādzīvo.

Toreiz pēc pirmās tikšanās es visu laiku sev atkārtoju – man NAV tiesību pagriezt viņai muguru. Viņa NEKO nav izdarījusi, lai es viņai pagrieztu muguru….

Un mēs palēnām kopā sākām spert soļus. Katrs solis no viņas prasīja milzīgu saņemšanos – aiziet pie ārsta, aiziet uz atbalsta grupu, kur satikās cilvēki ar līdzīgām veselības problēmām, aiziet pie sociālā darbinieka …visur es gāju līdzi.

Kaut kādā brīdī viņa sāka atvērties. Viņa sāka ticēt, ka var izdoties. Viņas dzīvē bija divi cilvēki, kuri teica – Tev sanāks. Tu vari. Tu esi labs cilvēks. Tā biju es un viņas dēla audžumamma. Pārējie – viņas kopiena, visu laiku atkārtoja, Tev nesanāks, Tu esi slikta un Tu vienmēr visu salaiž grīstē.

Viņa sāka iekārtot dzīvokli. Es pati redzēju kā viņa skrūvē skapi, kā viņa plāno – te stāvēs bērnu gultiņas, te bērni spēlēsies. Viņai ļoti labi sanāca atjaunot vecas rotaļlietas. Uz Ziemassvētkiem viņa izdekorēja dzīvokli, atnesa eglīti un cerēja, ka tūliņ pienāks brīdis, kad viņai atļaus kaut uz brīvdienām paņemt bērnus pie sevis.

Viņa ļoti cienīja sava dēla audžumammu. Teica, ka tas esot labākais cilvēks, kādu viņa esot satikusi. Ik pa laikam viņai izspruka, ka sirds sažņaudzas, ka dēls audžumammu sauc par mammu, bet tad ātri noteica – tas nekas, tas nekas. Galvenais, ka viņš ir drošībā.

Viņa daudz runāja un uztraucās par to – kā dēls jutīsies, ka būs jābrauc prom no audžumammas. Ka viņa negrib viņu traumēt. Ka runās ar audžumammu, lai tas notiek pakāpeniski.

Viņa daudz runāja par meitu – baidījās, ka viņa neaiziet viņas ceļu.

Viņas dēlam pirmajā dzīves gadā bija nepieciešams kāds medikaments, lai viņa veselības stāvoklis būtu labs. Un viņa katru mēnesi veda šo medikamentu no konkrētas iestādes pie audžumammas. Viņa mēroja trīs stundu garo ceļu ar autobusu, lai nodrošinātu savam bērnam veselību.

Es redzēju viņas prieku, kad viņa uzzināja, ka viņas dēlam veselība ir stabila un vairāk medikamenti nav vajadzīgi.

Es redzēju viņas milzīgo vēlmi – būt labai mammai, dzīvot mierīgu dzīvi, būt kāda sievai un strādāt.

Ar laiku viņa man sāka arvien vairāk atklāties. Viņa man pastāstīja to, kas ar viņu ir noticis pēdējo divdesmit gadu laikā. Es teikšu godīgi – es nedēļu nevarēju attiet no šoka par viņas dzīves pieredzi.

Un visu laiku man nelika mierā viena doma – KAS NOTIKA? Kāpēc meitene, no it kā vizuāli normālas ģimenes, ģimnāzijas skolniece, pēkšņi sāk bēguļot no mājām un ir kā apsēsta uz narkotikām.  12 – 13 gadu vecumā.

Pat pieaugusi – viņa labāk palika ar zīdaini uz rokām uz ielas – nekā atgriezās mājās pie savas ģimenes.

Un tad viņa salūza. Sabruka kā kāršu namiņš. Tas, ko mēs būvējām mēnešu garumā, sabruka sekundes laikā. Viņas dzīvē uzradās kāds cilvēks no viņas kopienas un tas bija spēcīgs grūdiens no ārienes, lai viņa atgrieztos atpakaļ, kur bija…

Katram stāstam ir sākums. Stāstot par to, ka bērnam vislabākā vieta kur augt ir sava ģimene – tieši šī ir tā svarīgā ziņa, ko es gribu nodot. Katram stāstam ir sākums.

Arī šim stāstam bija sākums, tikai ne tad, kad es satiku viņu. Sākums bija daudzus, daudzus gadus atpakaļ. Un pēdējais brīdis, kad varēja palīdzēt šai sievietei, tas bija brīdis, kad viņa, kā bērns sāka bēguļot un lietot visas iespējamās narkotikas. Tad bija jāsaprot – kāpēc viņa to darīja. Viņa bija cietusi no nežēlīgas, prātam neaptveramas vardarbības. Un atbalsta vietā viņa saņēma –TU pati esi vainīga. Viņa pēdējos divdesmit gadus nodzīvoja ar apziņu – es pati esmu vainīga. Es esmu pretīga. Es esmu nicināma. Es esmu nožēlojama. Un vienīgais veids kā viņa varēja par to nedomāt – ir narkotikas.

Es redzēju viņas lielo sapni – būt mammai, būt ģimenes cilvēkam, būt kāda sievai. Viņa ļoti gribēja aizvērt durvis uz pagātni. Gribēja sākt visu no baltas lapas. Es viņu iepazinu kā cilvēku. Kuram es no visas sirds novēlētu – kaut viņai izdotos. Es ļoti gribētu, lai viņai sanāk, jo viņa tiešām to ir pelnījusi. Bet ir par vēlu – neesošais fundaments, neesošais atbalsts, neesošā atbildība, neesošā empātija un cilvēcība ir viņu salauzusi. Un salauza viņu tad, kad viņa bija divpadsmit gadus veca.

Un lai vai kā man tas sāpētu, bet nu jau ir iejaukti bērni. Un viņiem vajag stabilitāti. Un man jānostājas pretī šai salauztajai sievietei un ir stingri jāsaka – Tev ir jāizvēlas. Un viņa nav spējīga izvēlēties to, ko patiesi vēlas.

Neesošais fundaments, neesošais atbalsts, esošā vienaldzība – tas ir tas, kas pārvērta šo brīnišķīgo, gudro meiteni par nelaimīgu cilvēku, kurš nespēj būt laba mamma.

Es esmu daudz, ļoti daudz dzirdējusi – nav vērts, vai arī patiesāku viedokli – tas ir dārgi. Strādāt ar ģimenēm. Bet tad man ir jautājums – kas ir dārgi. Vai mēs gribam turpināt maksāt esošo cenu? Vai gribam dzīvot sabiedrībā, kur izglītības iestāžu darbinieki nereaģē uz vardarbību pret bērniem, arī seksuālu vardarbību? Vai mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur depresijas mākta mamma ar bērniem uz rokām lec no tilta upē? Vai mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur vecāki pārdozējās no narkotikām un zīdainis blakus nomirst no slāpēm?

Mums ir jāsaprot – kāpēc ģimenes ārsti bieži vien neveic pirmo bezmaksas vizīti mājās, lai apskatītu tikko dzimušu zīdaini  – vai to fiziski nespēj izdarīt, vai vienkārši negrib? Kāpēc izglītības iestādes neziņo par vardarbību pret bērniem – neatpazīst, vai negrib? Mums ir jāsaprot vai izglītības iestādes, jo īpaši pirmskolas spēj atpazīt sociālā riska ģimenes – vai vienkārši negrib? Vai tā ir nezināšana, vai nevēlēšanās uzņemties atbildību?

Mums ir milzīgs skaits šķirto ģimeņu, vientuļo vecāku, kuri audzina vieni bērnus, cīnās par izdzīvošanu, depresiju. Mūsu valstī nav atbalsta šīm ģimenēm un pat valsts politikā nav noteikts, ka tādai ir jābūt.

Mums ir DI plāns, ar miljardiem eiro, kur nav paredzēta acīmredzamā loģika – darbs pie pamatu sakārtošanas. Darbs PIRMS bērns nokļūst ārpusģimenes aprūpē.

Viena depresija, viena psihiska saslimšana un ja Jums apkārt nav atbalstoša kopiena – Jūsu bērns sekundes laikā tiek ierauts sistēmas mašinērijā.

Un lūdzu nepārprotiet mani – mans mērķis nav pateikt – neņemiet bērnus ārā no ģimenēm. Mans mērķis ir pateikt – mums nav fundamenta. Darbs ir jāsāk pie pamatiem. Pie atbalsta. Pie spējas laicīgi reaģēt uz situāciju PIRMS bērns tiek izņemts no ģimenes.

Es nevienu sekundi negribēju augt bērnu namā un internātskolā. Un es nevienu sekundi negribētu būt adoptēta, būt aizbildniecībā vai audžuģimenē. Es gribēju, lai manai mammai būtu bijis atbalsts un asistents brīdī, kad viņa saslima. Es gribēju būt kopā ar sev vissmīļāko cilvēku – savu mammu. Un mans stāsts, šīs sievietes stāsts NAV unikāls. Tādu ir tūkstošiem.

Paldies.