Saulcerīte
Saulcerīte...es par viņu biju pavisam aizmirsusi. Un tad, nesen, pēkšņi atcerējos. Izlīda no zemapziņas. Gan mīlestība, gan sāpes.
Pavisam neilgi pēc tam, kad biju sākusi dzīvot bērnu namā, atveda mazu meitenīti. Viņai bija trīs gadi, vai pat nedaudz mazāk. Ja atmiņa mani neviļ - viņu sauca Saulcerīte. Viņa bija mazo bērnu grupā, es lielo bērnu. Neatceros kā, bet mēs viena otrai ļoti pieķērāmies. Es biju tik laimīga, ka viņa ienāca manā dzīvē. Beidzot bija kāds, kuru es varēju mīlēt, rūpēties un kurš mīlēja mani. Mēs gandrīz visu laiku pavadījām kopā. Es rūpējos par viņu kā vien savos vienpadsmit gados mācēju - daudz staigājām, runājāmies, mēģināju atbildēt uz viņas jautājumiem, kas ir kas, stāstīju pasakas, izfantazēju stāstus un cik vien varēju - aizstāvēju viņu. Es viņai apsolīju, ka nekad neatstāšu viņu - kad mana mamma paliks vesela, mēs viņu ņemsim pie sevis. Bet ja būs jāgaida ilgāk - es pati viņu paņemšu pie sevis, kad tikšu projām. Viņa man prasīja kad tas būs. Es tad nezināju, cik ilgi ir jādzīvo bērnu namā.
Mēs viena otru saucām par māsu. Mūsu saikne bija ļoti cieša.
Tad kādu dienu uzradās ģimene, kura gribēja Saulcerīti adoptēt. Viņi uzreiz iemīlēja mazo meiteni un gribēja vest mājās. Tikai Saulcerīte bez manis nekur negribēja braukt.
Tad pieaugušie izlēma, ka man vajag braukt līdzi, padzīvot Saulcerītes ģimenē, kamēr viņa pieradīs pie viņiem.
Visā šajā epopejā pieaugušie aizmirsa vienu lietu - es arī biju bērns. Man bija tikai vienpadsmit gadi.
Es biju ļoti dusmīga, ka uzradās šī ģimene. Es viņos redzēju ļaunos, kuri atņem manu vienīgo laimi - manu mazo māsiņu. Manu Saules stariņu.
Tā es aizbraucu līdzi Saulcerītei un viņas jaunajai ģimenei. Ģimene bija ļoti jauka un sirsnīga - to es redzu tagad atskatoties. Pārim bija bērni - puikas. Divi vai trīs (neatceros precīzi). Viņi dzīvoja laukos, manas dzimtās pilsētas rajonā. Atceros, ka tur bija teliņi, kuriem bāzām mutē roku un viņi zīdīja. Atceros siena gubas, iespējams upi un sētu ar viņiem piederošiem traktoriem.
Ģimene nomainīja Saulcerītei vārdu, galvā skan vārds Kristīne. Visi viņu sauca jaunajā vārdā. Vienīgi es spītīgi pieturējos pie viņas īstā vārda. Es nepieļāvu ne mazāko domu, ka man viņu varētu atņemt. Un arī visa mana uzvedība liecināja - tā ir mana māsa. Viņa nav jūsu.
Saulcerīte arvien vairāk pieķērās jaunajai ģimenei. Pirmo reizi pateica vārdu mamma. Tas bija ļoti laimīgs brīdis ģimenei. Ne man. Man sāpēja. Es redzēju, ka sāku zaudēt viņu. Dažādi, izmisīgi mēģināju cīnīties pret to. Nu jau pienāca dienas, kad Saulcerīte vairāk negribēja ar mani iet pastaigāties divatā. Viņu vairāk interesēja spēles ar brāļiem. Es viņu zaudēju.
Atceros, ka gāju pa pļavu viena un raudāju. Man vairāk nebija mana tik negaidīti iegūtā māsiņa.
Saulcerīte arvien vairāk iejutās jaunajā ģimenē un es vairāk nebiju vajadzīga. Mani iesēdināja mašīnā un aizveda atpakaļ uz bērnu namu.
Vēl ilgi pēc tam bērnu namā smējās, ka es raudu tieši tāpat kā viņa.
Tas ir brīnišķīgs notikums, kad bērns aiziet no bērnu nama un nonāk ģimenē. Bet ir ļoti svarīgi saprast, ka šis notikums ietekmē arī citus bērnus bērnu namā. Šim bērnam noteikti bija kāds draugs, kuram ir jāpaliek. Un šim draugam tas ir milzīgs notikums. Lūdzu runājiet ar šiem bērniem - palicējiem. Neļaujiet viņiem ieslīgt sāpēs, nesapratnē un atstumtībā. Viņi to nav pelnījuši. Viņi ir tikai bērni.
Pavisam neilgi pēc tam, kad biju sākusi dzīvot bērnu namā, atveda mazu meitenīti. Viņai bija trīs gadi, vai pat nedaudz mazāk. Ja atmiņa mani neviļ - viņu sauca Saulcerīte. Viņa bija mazo bērnu grupā, es lielo bērnu. Neatceros kā, bet mēs viena otrai ļoti pieķērāmies. Es biju tik laimīga, ka viņa ienāca manā dzīvē. Beidzot bija kāds, kuru es varēju mīlēt, rūpēties un kurš mīlēja mani. Mēs gandrīz visu laiku pavadījām kopā. Es rūpējos par viņu kā vien savos vienpadsmit gados mācēju - daudz staigājām, runājāmies, mēģināju atbildēt uz viņas jautājumiem, kas ir kas, stāstīju pasakas, izfantazēju stāstus un cik vien varēju - aizstāvēju viņu. Es viņai apsolīju, ka nekad neatstāšu viņu - kad mana mamma paliks vesela, mēs viņu ņemsim pie sevis. Bet ja būs jāgaida ilgāk - es pati viņu paņemšu pie sevis, kad tikšu projām. Viņa man prasīja kad tas būs. Es tad nezināju, cik ilgi ir jādzīvo bērnu namā.
Mēs viena otru saucām par māsu. Mūsu saikne bija ļoti cieša.
Tad kādu dienu uzradās ģimene, kura gribēja Saulcerīti adoptēt. Viņi uzreiz iemīlēja mazo meiteni un gribēja vest mājās. Tikai Saulcerīte bez manis nekur negribēja braukt.
Tad pieaugušie izlēma, ka man vajag braukt līdzi, padzīvot Saulcerītes ģimenē, kamēr viņa pieradīs pie viņiem.
Visā šajā epopejā pieaugušie aizmirsa vienu lietu - es arī biju bērns. Man bija tikai vienpadsmit gadi.
Es biju ļoti dusmīga, ka uzradās šī ģimene. Es viņos redzēju ļaunos, kuri atņem manu vienīgo laimi - manu mazo māsiņu. Manu Saules stariņu.
Tā es aizbraucu līdzi Saulcerītei un viņas jaunajai ģimenei. Ģimene bija ļoti jauka un sirsnīga - to es redzu tagad atskatoties. Pārim bija bērni - puikas. Divi vai trīs (neatceros precīzi). Viņi dzīvoja laukos, manas dzimtās pilsētas rajonā. Atceros, ka tur bija teliņi, kuriem bāzām mutē roku un viņi zīdīja. Atceros siena gubas, iespējams upi un sētu ar viņiem piederošiem traktoriem.
Ģimene nomainīja Saulcerītei vārdu, galvā skan vārds Kristīne. Visi viņu sauca jaunajā vārdā. Vienīgi es spītīgi pieturējos pie viņas īstā vārda. Es nepieļāvu ne mazāko domu, ka man viņu varētu atņemt. Un arī visa mana uzvedība liecināja - tā ir mana māsa. Viņa nav jūsu.
Saulcerīte arvien vairāk pieķērās jaunajai ģimenei. Pirmo reizi pateica vārdu mamma. Tas bija ļoti laimīgs brīdis ģimenei. Ne man. Man sāpēja. Es redzēju, ka sāku zaudēt viņu. Dažādi, izmisīgi mēģināju cīnīties pret to. Nu jau pienāca dienas, kad Saulcerīte vairāk negribēja ar mani iet pastaigāties divatā. Viņu vairāk interesēja spēles ar brāļiem. Es viņu zaudēju.
Atceros, ka gāju pa pļavu viena un raudāju. Man vairāk nebija mana tik negaidīti iegūtā māsiņa.
Saulcerīte arvien vairāk iejutās jaunajā ģimenē un es vairāk nebiju vajadzīga. Mani iesēdināja mašīnā un aizveda atpakaļ uz bērnu namu.
Vēl ilgi pēc tam bērnu namā smējās, ka es raudu tieši tāpat kā viņa.
Tas ir brīnišķīgs notikums, kad bērns aiziet no bērnu nama un nonāk ģimenē. Bet ir ļoti svarīgi saprast, ka šis notikums ietekmē arī citus bērnus bērnu namā. Šim bērnam noteikti bija kāds draugs, kuram ir jāpaliek. Un šim draugam tas ir milzīgs notikums. Lūdzu runājiet ar šiem bērniem - palicējiem. Neļaujiet viņiem ieslīgt sāpēs, nesapratnē un atstumtībā. Viņi to nav pelnījuši. Viņi ir tikai bērni.
Komentāri
Ierakstīt komentāru