Mans stāsts no konferences Vecāku Revolūcija, par tēmu: Vecāku ieliktās vērtības bērnā veido nākotnes pasauli.


Kad es uzrakstīju stāstu par savu bērnības pieredzi, man likās, ka tas ir bijis izaicinošākais, ko esmu darījusi..bet tad sekoja uzstāšanās 2017.gada 1.novembrī, SOS bērnu ciemati Latvijā konferencē...un man likās - nu šis nu gan ir izaicinošākais un vairāk vairs nav iespējams...un arī negribu...


2019.gada 1.novembris bija diena, kad atkal lauzu sevi...

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Vēstule manam Tēvam.

Attēls
  Sveiks. Nesen k ā parādīju Tavu vēstuli draudzenei. To vienu vienīgo vēstuli, kas mūs vieno. Viņa teica – Tu saproti, cik daudz viņš ir Tev iedevis? Cilvēks var visu mūžu nodzīvot blakus un neiedot to, ko viņš Tev ir iedevis vienā vēstulē! Es nekad nebiju aizdomājusies no šī skatpunkta. Es visu laiku skatījos - man ir tikai šī vēstule. Nekā cita man nav. Šī vēstule man ir tāds kā atskaites punkts – cik tālu es esmu tikusi. Sākumā es redzēju vēstuli, kura man īsti nepasaka neko, bet toreiz manī radās cerība, ka mēs satiksimies. Un kad Tu aizgāji no šīs pasaules – es ļoti sadusmojos. Tik ļoti sadusmojos, ka aizvēru savas domas ciet. Es biju tik dusmīga, ka Tu atkal atstāji mani vienu un man vienai ir jātiek galā ar mūsu nesakārtotajām attiecībām. Izstūmu Tevi ārā no apziņas un iestūmu dziļi, dziļi zemapziņā. Nu jau vairāk nekā gadu strādāju pie tā, lai piedotu Tev. Un ar katru reizi, pārlasot vēstuli, es ieraugu ko jaunu. Man ir sajūta, ka man palēnām, kā puzles gabaliņi krīt n
Lasīt vairāk

Es esmu sistēmas bērns.

Attēls
Šī ir viena no manām pēdējām bērnības dienu bildēm, pirms nokļūšanas "Sistēmā". Man ir apmēram pieci gadi. Patiesībā nav man daudz bilžu arī no šī dzīves perioda. Kad jau biju tādā vecumā, kad aizdomājos, ka tās vajag saglabāt - ļoti daudzas jau bija metamas ārā... Nākamās bildes man ir no vienpadsmit gadu vecuma. Tās man tajā laikā sagādāja cilvēki, kuri uzskatīja par svarīgu man iedot atmiņas. Toreiz es to nemācēju novērtēt, bet tagad es esmu pateicīga katram, kurš iedeva man fotogrāfiju. Es esmu bijušais "Sistēmas bērns". No 1.klases līdz 3.klasei es dzīvoju kādā internātskolā, kura atradās 200 km no manas dzimtās pilsētas, un no 5.klases līdz 9.klasei, es dzīvoju bērnunamā, kurš atradās manas dzimtās pilsētas rajonā. Ar šo stāstu es gribu pastāstīt kā jūtas bērns, kurš ir nokļuvis "sistēmā" un jau kā pieaugusi sieviete analizēt, kāpēc "sistēmā" strādājošie cilvēki nonāk pie tā, ka sāk lietot vardarbīgas metodes. Beigu sākums:
Lasīt vairāk

Bērnu nama bērns - vai gatavi dzīvei?

Attēls
    Šajā bildē man ir kādi 18/19 gadi. Man no tā laika pārsvarā visas bildes ir kur es smaidu, tusēju, priecājos, bet šī ir viena no retajām, kur redzamas manas sajūtas, kuras es ļoti cītīgi mēģināju slēpt.     Šis ieraksts tapa pateicoties pārdomām, kurās šodien iegrimu.      Šodien beidzās sarunu festivāls Lampa.  Mani ļoti iedvesmoja Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas "Citādas studijas" saturs, par ko gribētu no savas puses izteikt milzīgu pateicību tiem ministrijas darbiniekiem, kuri strādāja pie tēmu un satura izveides.     Liels gods man bija piedalīties divās diskusijās, bet mana lielākā pārdoma, ar kuru braucu mājās, bija tieši no diskusijas "Sistēmas bērni. Vai gatavi dzīvei".     Es sēdēju diskusijā un aizdomājos - kas bija tas grūtākais. Ar ko man, kā bijušajam bērnu nama bērnam bija visgrūtāk tikt galā. Grūtību bija daudz. Bet bija grūtības, kuras pārvarot cēlās mana pašapziņa un bija, un ir grūtības, kuras varēja nebūt un ar kurām vēl jopr
Lasīt vairāk