Ārzemju adopcija - risku izvērtēšana.

Šonedēļ Ameriku pāršalca skandāls, kurš atnāca arī līdz Eiropai, un arī Latvijai.

Kāds youtube un instagram influenceru pāris, atdeva atpakaļ adopcijas aģentūrai bērnu (4 gadi), kuru adoptēja pirms gandrīz trīs gadiem no Ķīnas.

LV: https://jauns.lv/raksts/sievietem/388005-atdeva-ka-negribetu-suni-influenceru-paris-pec-3-gadiem-atsakas-no-adopteta-kiniesu-zena

               https://www.apollo.lv/6984238/viniem-jabeidz-uzdzivot-uz-maza-zena-rekina-pec-aktivas-iesaistisanas-sava-youtube-karjera-paris-asv-atteicies-no-adopteta-puisena

ENG: https://www.buzzfeednews.com/article/stephaniemcneal/myka-stauffer-huxley-announcement

Pārim tiek pārmests, ka viņi izmantoja bērnu savas popularitātes celšanai, jo “mammai” 80% sekotāju ir pateicoties tieši faktam, ka viņi regulāri lika video ar mazo zēnu.

Jau kādu laiku “mammas” sekotāji pamanīja, ka mazais zēns vairāk nav redzams ne IG bildēs, ne youtube video un sāka neatlaidīgi prasīt, kur ir bērns. Atbildot uz šiem jautājumiem, pāris izlika youtube video, kurā skaidro, ka nespēj tikt galā ar bērna īpašajām vajadzībām (bērnam ir autisms) un ir atraduši viņam lielisku jaunu “forever family” (mūžīgo ģimeni – termins, ko Amerikā lieto adopcijas gadījumā).

Sociālo tīklu lietotāji sašuta arī par lietoto terminu “rehome”. Jo tas tiek lietots pārsvarā, runājot par dzīvniekiem no patversmēm. 

Kā arī daudziem nebija zināma šī vispārpieņemtā prakse: “Readoption” (pāradopcija, kura ārvalstu adopcijas gadījumā notiek privātu adopcijas aģentūru pārraudzībā) vai arī “Rehoming” (kad ģimene caur sludinājumiem un slēgtām grupām paši meklē bērnam jaunu ģimeni). Abi šie procesi nav Amerikas valsts pārraudzīti, bet nav nelikumīgi.

Konkrētā stāstā es atturēšos no pārmešanas ģimenei, jo ne jau viņiem ir jāuzņemas atbildība par to, ka viņu adopcija tika apstiprināta. Atbildība bija jāuzņemas valstij, kura šādā adopcijā nodeva šo bērnu (ģimene tika izvērtēta pēc adopcijas aģentūras sagatavota apraksta).

Šis stāsts man pirmkārt atgādināja par kādu neizdarītu darbiņu – uzrakstīt rakstu par ārzemju adopciju – nedaudz palaužot vispārizplatītos stereotipus un nedaudz ieskicēt likumdošanu Amerikas pusē, kuru mēs nevaram ietekmēt un kāpēc ir tik svarīgi izvērtēt visus riskus, pirms bērns tiek nodots ārzemju adopcijā.

Influenceru stāstā ir pāris uzmanības vērtas lietas, kuras es gribētu apskatīt:

Pirmkārt: lai varētu veikt šo adopciju, pāris publiski vāca ziedojumus, aicinot sekotājus atsūtīt 5 dolārus, apmaiņā pret mazā zēna fotogrāfiju. Amerikā ziedojumu vākšana ārzemju adopcijai ir bieži sastopama prakse. Šo informāciju ir svarīgi zināt, lai lauztu stereotipu par bagātajām Amerikas ģimenēm (man ja godīgi vispār neliekas, ka bagātība ir svarīga uzņemot bērnu, bet šo man ir jāpiemin, jo ik pa laikam lasot kādus rakstus, kuri aizstāv ārzemju adopciju – šis tiek uzsvērts).

Otrkārt: Papētot pašus “vecākus” jau adopcijas sākumā, ir acīmredzami sarkanie karogi, ka šī ģimene nav gatava, rūpēties par bērnu ar īpašām vajadzībām. Uz to brīdi viņiem pašiem bija trīs mazi bērni un viņi piekrita šai adopcijai, jo tāds bija “Dieva noteiktais ceļš”, kaut arī pirms tam neredzēja sevī vecākus bērnam ar īpašām vajadzībām.

Šī būs jau miljonā reize, kad atvainojos saviem draugiem kristiešiem (kuri man ir daudz), bet “Dieva noteiktais ceļš” nevar būt izšķirošais adopcijā. Un tas bija jāredz un jāizvērtē jomas speciālistiem. Ētiski tas būtu bijis darāms adopcijas aģentūrai, un obligāti un profesionāli tas būtu jādara valstij, kura atdod bērnu ārzemju adopcijā.

Visi speciālisti – psihologi, bērnu tiesību aizstāvji piekrīt: pēc pirmās traumas – būt izņemtam no bioloģiskās ģimenes, piedzīvot nākamo traumu, kad no Tevis atsakās uzņemošā ģimene – tas atstāj uz bērnu sekas. Un šis būs jautājums, kuru bērns jau pieaudzis, dabūs risināt psihoterapeita kabinetā – ja līdz tam nonāks. Šī trauma ir vēl smagāka, ja tas notiek svešā valstī. Kāpēc es šo te uzsveru: ir jāsaprot, ka Amerikā, pāradopcija un “rehoming” ir legāla atļauta prakse. Savukārt Latvijā adopcija ir galējs un neapstrīdams lēmums (Latvijā ir pusgadu ilgs pirmsadopcijas periods. Statistika rāda, ka 2019. gadā 14,5% gadījumu pirmsadopcijas tiek pārtrauktas, un bērni tiek atgriezti.)

http://www.bti.gov.lv/lat/barintiesas/statistika/

Latvijā Nevalstiskās organizācijas daudz domā, kā samazināt bērnu atgriešanu no audžuģimenēm, šī atgriešana tiek arī nosodīta, tiek veidotas dažādas mentoru programmas, lai samazinātu atgriešanu. Savukārt bērnu atgriešanas fakts Latvijā tiek minēts dažādos rakstos par ārzemju adopciju, kāpēc otra izvēle ir labāka bērnam.

Saistībā ar influenceru skandālu, uzdūros arī kādai ģimenei Youtube, kuri ir adoptējuši sešus bērnus no ārvalstīm. Šis video tika veidots augstāk minēto influenceru aizstāvībai. Video pāris stāsta par savu pirmo adopcijas pieredzi, kuras rezultātā atdeva bērnu pāradopcijā. Pāris stāsta, ka pēc viņiem pēdējās pieejamās statistikas: Pāradopcija notiek bieži. Viens no četriem bērniem vecumā virs trīs gadi, adoptēts no ārvalstīm, nonāk pāradopcijā. Tie ir 25% no bērniem. Reālo statistiku gan ir ļoti grūti pateikt, jo tas pats “Rehoming” bieži vien ir legāls process, kad adoptīvie vecāki paliek tie paši, bet ar notariālu pilnvaru ir nodevuši bērnu citai ģimenei.

Video arī ģimene min, ka informācija, kuru saņem par adoptēto bērnu ir ļoti “sketchy”, kā arī norāda, ka tajā brīdī, kad ģimene izlemj par konkrēta bērna adoptēšanu – ģimene nav spējīga domāt ar vēsu galvu, jo ir pārāk emocionāla un “glābt griboša”. Ģimene arī norāda, ka sociālie darbinieki, kuri strādā ar ģimeni pēc tam (jo īpaši privāto aģentūru sociālie darbinieki) – nav izglītoti, lai būtu atbalsts un tiktu galā ar bērna vajadzībām. Kā arī norāda, ka jaunajā situācijā ģimene paliek bez atbalsta sistēmas.

Komentāros kāda komentētāja raksta: Starptautiskās adopcijas statistika ir tik slikta, jo sistēma nav laba. Un loģiski, ka adopcijas aģentūras nepalīdzot, jo tie ir privāti uzņēmumi, kuri pelna. Un ka sistēma ir jāreformē.

Video autori (adoptētāji) pauž piekrišanu komentētājas teiktajam.

Raksts par Rehome: https://www.reuters.com/investigates/adoption/#article/part1

Komentārs:

Viens no četriem bērniem, kuri adoptēti no ārvalstīm, nonāk pāradopcijā. Un ne vienmēr bērns uzreiz nonāk otrajā “forever family”. Pa vidu ir ģimenes, kuras pamēģina saderību, sanāk atkal nesaderības un bērns var pēc “second chance family” (otrās iespējas ģimene) nonākt “third chance forever family” (trešā iespēja). Realitāte ir tāda, ka, nododot bērnu ārzemju adopcijā, mēs viņu nododam sistēmā, kurai arī jau kādu laiku ir nepieciešama reorganizācija. To saka arī paši Amerikāņi, paši adoptētāji.

Latvijas atbildīgā ministrija ir publiski izteikusies, ka ārzemju adopcijas procesā nav problēmu. Viss tiekot kontrolēts un stingri uzraudzīts. Bet tajā pašā laikā - pāradopcija skar arī mūsu Latvijas bērnus. Arī no Latvijas bērni ir nonākuši pāradopcijā. Un ņemot vērā faktu, ka mūsu valsts nepieļauj šo praksi un ņemot vērā to, ka tas ir pret bērna interesēm, es tomēr atļaušos iebilst, ka ārvalstu adopcijas process ir vāji uzraudzīts un iekšēji netiek veselīgi kritizēts, lai to uzlabotu. Un tas ir fakts, kas mani uztrauc.

Ārzemju adopcijas esamība ļoti spilgti ataino arī Latvijas nesakārtoto sistēmu un iespējamu arī dažādo sapratni – kas bērnam ir labāk.

Bērnam vislabāk ir augt savā valstī, ģimeniskā aprūpē. To pateiks lielākā daļa cilvēku, kuri darbojas bērnu tiesību jomā. Un Valsts politikai būtu jāiet uz to, ka Latvijā nav pieejama ārzemju adopcija. Tas, protams, iet kopā ar mūsu sistēmas sakārtošanu (primāri jau atbalsts jauniešiem, kuri sasniedz 18 gadu vecumu – finansiāls atbalsts turpinot mācības augstskolā/apgūstot arodu, mentoru atbalsta programma, iespējams arī psihoterapeitisks atbalsts, preventīvais darbs ar bērnu bioloģiskajām ģimenēm, atbalsta pakalpojumu izveide uzņemošajām ģimenēm, reāla deinstitucionalizācija ar pakalpojumu izveidi cilvēkiem ar dažādām īpašām vajadzībām un smagiem funkcionāliem traucējumiem).

Ja ārzemju adopcija ir (pie nosacījuma, ka Valsts politika paralēli turpina iet uz bērna patiesajām interesēm - ar iekšējās sistēmas sakārtošanu, veicina ārzemju adopcijas neesamību) – ir, jāveic stingrāka uzraudzība, profesionālāk izvērtējot ģimenes (ne tikai balstoties uz turību un “Dieva nolikto ceļu”), jāpārskata kritēriji – kā tiek izskatītas adopcijas aģentūras/sadarbības partneri, kā arī stipri ilgāk ir jāpagarina pēc adopcijas uzraudzība, jānosaka arī “rāmis” potenciālajām ģimenēm (piemēram, bērnu skaits jau esošajā ģimenē, jo bieži vien šīs ģimenes ir ļoti kuplas un tas, uzņemot bērnu ar traumām – ir risks), jāsakārto likumdošana, lai nav iespējamas mahinācijas - ievietojot audžuģimeņu bērnus bērnu namā, lai varētu pēc tam adoptēt uz Ameriku.

Šis viss gan nepasargā no tā, ka bērnu var nodot Amerikā pāradopcijā. Jo kad bērns ir nodots adopcijā – mums vairāk nav nekādas teikšanas. Latvijas likumdošana darbojās Latvijā, Amerikas likumdošana Amerikā.

Šis viss neietekmē arī otru svarīgu lietu – adopcijas aģentūra, kurai maksā adoptētāji, ir arī tie, kuri pārrauga ģimeni pēc adopcijas procesā un ja vajag – nodod bērnu pāradopcijā.

Vēl viena lieta, kas ir apskatīšanas vērta, ir – bērnu ar īpašām vajadzībām adoptēšana uz ārvalstīm. Šī ir viena no grupām, par kuru visvairāk tiek runāts, ka šiem bērniem tā ir vienīgā iespēja iegūt ģimeni.

Fakts ir tāds, ka saskaņā ar LM sniegto informāciju Saeimas komisijai (2020. gada sākums), uz ārvalstīm adoptēti 7 bērni, pēdējo trīs gadu laikā.

Sociālā darbiniece Ēstere Zemīte, kura strādā Kapseļu ielas bērnu namā, savā intervijā laikrakstam Diena* stāsta, ka nav intereses no aģentūrām, kuras nodarbojas ar bērnu adopciju uz ārzemēm par šiem bērniem. Divu gadu laikā, kopš viņa tur strādā, viens bērns ir aizgājis ārzemju adopcijā. Kapseļu bērnu nams ar bāriņtiesu piekrišanu ir gribējuši pieteikt šos bērnus viesprogrammās, bet aģentūru atbilde ir – mums nav zināmas ģimenes, kuras varētu uzņemt šos bērnus pat viesprogrammās.

*https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/caur-gleznam-atgadina-par-bez-vecaku-gadibas-esosiem-berniem-14241859#_=_

Runājot par bērniem ar īpašām vajadzībām – tiek uzsvērts, ka bērniem tur ir labākas medicīniskās iespējas. Ir jāņem vērā fakts, ka Amerikā medicīnas pakalpojumi ir smagā krīzē. Medicīnas pakalpojumi adoptētajam bērnam ir atkarīgi no tā – cik labi situēti un/vai ar labu privāto medicīnisko apdrošināšanu ir adoptētāji (vecāki). Viena no praksēm ir ziedojumu vākšana.

Raidījumā “Tochki nad I”, Ilona Kronberga (Tieslietu ministrija) norādīja, ka pēc Amerikas statistikas datiem, visbiežāk no adopcijas tiek atgriezti bērni, kuriem ir dažādas smagas uzvedības grūtības. Šī ir ļoti svarīga lieta, kas ir jāsaprot. Tā ir ilūzija, ka amerikāņi ar uzvedības grūtībām tiks labāk galā kā mēs. Lai palīdzētu šiem jauniešiem (šoreiz es runāju par pusaudžiem) ir steidzami jādomā par pakalpojumiem Latvijā, kuri sniegtu atbalstu uzņemošajām ģimenēm.

Raidījuma ieraksts: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/12.03.2020-nedetskiy-vopros.id182347/

Ir svarīgi saprast, ka, nododot bērnu adopcijā uz Ameriku, mēs viņu nododam pavisam citā sistēmā (no juridiskā viedokļa), kur ir štati, kur kriminālā atbildība sākas pat no 7 gadu vecuma*, kur ir štati, kuros ir atļauti miesas sodi, kur notiek pāradopcija un kur ārzemju adopcija ir 100% privāto adopcijas aģentūru rokās. Šie bērni Amerikas bāriņtiesu uzmanības lokā nonāk tikai tad, ja ar viņiem kas notiek. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi ļoti nopietni izvērtēt adopcijas nepieciešamību un tai ir jābūt pēdējam variantam. Un jāsaprot, ka arī tad pastāv riski. Jo tieši pusaudži ar milzīgām uzvedības problēmām ir tie, ar kuriem visbiežāk arī ģimenes netiek galā.

*https://archive.crin.org/en/home/ages/Americas.html

Milzīga atšķirība ir starp Amerikas vietējo adopciju un ārvalstu adopciju. Amerikas iekšējās adopcijas gadījumā ir gan valsts sociālo dienestu uzraudzība, gan nosacījumi par maksimālo bērnu skaitu ģimenēm, kā arī iekšējās adopcijas gadījumā bērnam pienākas valsts medicīniskā apdrošināšana. Savukārt ārvalstu adopcijas gadījumā uzraudzības procesi ir privātu adopcijas aģentūru rokās, nav ierobežojumu uz bērnu skaitu, kā rezultātā adoptētie bērni no ārvalstīm ir pakļauti daudz lielākam bērnu tiesību pārkāpumu riskam (Latvijas un ANO konvencijas izpratnē).

Kāda Amerikas latviete, kuras ģimene ir audžuģimene jau sešus gadus stāsta, ka par "rehoming" viņa uzzināja, kad kāda ģimene Amerikā, piedāvāja pāradoptēt viņas ģimenei vienu no saviem adoptētajiem bērniem, kurš bija adoptēts no Latvijas (izmantojot sociālo tīklu vietni Facebook). Sieviete stāsta:

"Amerikā ir daudz sistēmas nepilnības. Kā audžuģimene ejam tai cauri jau sešus gadus, bet kā valsts, Amerika rūpējās par saviem bērniem. Pēc mūsu audžudēla adopcijas, mūsu ģimene būs stingrā uzraudzībā līdz dēla pilngadībai. Valsts arī nodrošinās veselības aprūpi.

Starptautiskās adopcijas uz Ameriku tiek veiktas caur privātām organizācijām. Pēc bērna adopcijas uz Ameriku, nav neviena neitrāla valsts institūcija, kura var sniegt objektīvu izvērtējumu tam, kas notiek ar bērnu pēc adopcijas. Ne tikai "rehoming" ir bērnu realitāte, bet arī bērni tiek izmesti no adoptētāju mājām un neviena valstiska organizācija ne Latvijā, ne Amerikā, netiek par šādiem gadījumiem informēta."

Ārpusģimenes aprūpes statuss NAV noteicošais, kādas ir uzņemošās ģimenes vērtības. Ir pelavas un rozes audžuģimenēs, ir pelavas un rozes aizbildņos, ir pelavas un rozes adoptētājos un arī ārzemju adopcijā.

Ir jāsaprot, ka mīts par “forever family” (mūžīgo ģimeni) arī Amerikā ne vienmēr notiek. Oponējot adopcijas slavināšanai – ASV nav vecākiem pienākuma uzturēt pilngadīgu bērnu. Amerikā arī bērnam nav garantēts mantojums – tur ir pilnīgi cita sistēma. Mēs varam paļauties tikai un vienīgi uz uzņemošās ģimenes vērtībām, nevis statusu. Un tāpēc ir ļoti nopietni jāizvērtē riski, pirms bērns tiek nodots ārzemju adopcijā. Jo ir arī gadījumi (arī no Latvijas adoptēto bērnu sakarā), ka sasniedzot 18 gadu vecumu, šiem jauniešiem pārtrūkst kontakts ar uzņemošo ģimeni un ir gadījumi, kad iniciators kontakta pārtraukšanai ir arī ģimene.

Es zinu kādu sievieti, kuru adoptēja uz Ameriku 7 gadu vecumā. Tagad viņai ir pāri 30 gadiem. Es ļoti labi atceros, kāds bērns viņa bija. Skatoties uz viņu, šodien – es tiešām nesaprotu. Tieši kā te varēja tik ļoti sačakarēt. Protams ir grūti saprast, kas notika, bet tā sajūta, ko viņa nes līdzi sevī šodien.

“Es vienmēr jutos kā no kā slikta nākusi. Ka man bija jābūt pateicīgai par to, kas man ir iedots. Man vienmēr tika atgādināts, kas ar mani notiktu, ja es paliktu Latvijā. Ka es esmu izglābta.”. 

Šodien, nu jau viņas divi bērni, atrodas Amerikas ārpusģimenes aprūpē. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast ārpusģimenes aprūpes statuss NAV tas, kas iedos bērnam savējā sajūtu.  To iedos cilvēki, kuri spēj to iedot. Un vienalga kas – adoptētājs, aizbildnis, audžuģimene.

Un tas ir mūsu klupšanas akmens. Mūsu bērni atrodas loterijā. Mēs nespējam izvērtēt ģimenes. Kā arī būtiski trūkst atbalsta pakalpojumi, jo īpaši bērniem, kuriem ir ļoti smagas uzvedības grūtības un īpašas vajadzības.

Skaļā diskusija par ārzemju adopciju sākās viena iemesla dēļ. Dēļ grupas cilvēku pārliecības, ka adopcija ir vienīgais un pareizais piemērotais veids bērnam. Un dēļ vēlmes – atcelt adopcijas aizliegumu no audžuģimenēm. Bet adopcija NAV vienīgais un pareizais risinājums. Arī adopcijai ir mīnusi, kurus ar laiku ir jālabo (piemēram, adopcijas noslēpums, bērna identitāte). Es pēdējos mēnešus esmu daudz pabijusi slēgtās grupās, kurās uzturas adoptētie, nu jau pieaugušie. Tur ir gan daudz sāpju, gan daudz meklējumu, gan daudz jautājumu. Un viņi apstiprina manu sajūtu un sapratni par identitātes svarīgumu (es nerunāju par prievīti un pastalām).

Par to es apsolu uzrakstīt tuvākajā laikā.

Karīna Pētersone