Sistēmas bērns

  Sveiks. Nesen k ā parādīju Tavu vēstuli draudzenei. To vienu vienīgo vēstuli, kas mūs vieno. Viņa teica – Tu saproti, cik daudz viņš ir Tev iedevis? Cilvēks var visu mūžu nodzīvot blakus un neiedot to, ko viņš Tev ir iedevis vienā vēstulē! Es nekad nebiju aizdomājusies no šī skatpunkta. Es visu laiku skatījos - man ir tikai šī vēstule. Nekā cita man nav. Šī vēstule man ir tāds kā atskaites punkts – cik tālu es esmu tikusi. Sākumā es redzēju vēstuli, kura man īsti nepasaka neko, bet toreiz manī radās cerība, ka mēs satiksimies. Un kad Tu aizgāji no šīs pasaules – es ļoti sadusmojos. Tik ļoti sadusmojos, ka aizvēru savas domas ciet. Es biju tik dusmīga, ka Tu atkal atstāji mani vienu un man vienai ir jātiek galā ar mūsu nesakārtotajām attiecībām. Izstūmu Tevi ārā no apziņas un iestūmu dziļi, dziļi zemapziņā. Nu jau vairāk nekā gadu strādāju pie tā, lai piedotu Tev. Un ar katru reizi, pārlasot vēstuli, es ieraugu ko jaunu. Man ir sajūta, ka man palēnām, kā puzles gabaliņi kr...

    Šajā bildē man ir kādi 18/19 gadi. Man no tā laika pārsvarā visas bildes ir kur es smaidu, tusēju, priecājos, bet šī ir viena no retajām, kur redzamas manas sajūtas, kuras es ļoti cītīgi mēģināju slēpt.     Šis ieraksts tapa pateicoties pārdomām, kurās šodien iegrimu.      Šodien beidzās sarunu festivāls Lampa.  Mani ļoti iedvesmoja Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas "Citādas studijas" saturs, par ko gribētu no savas puses izteikt milzīgu pateicību tiem ministrijas darbiniekiem, kuri strādāja pie tēmu un satura izveides.     Liels gods man bija piedalīties divās diskusijās, bet mana lielākā pārdoma, ar kuru braucu mājās, bija tieši no diskusijas "Sistēmas bērni. Vai gatavi dzīvei".     Es sēdēju diskusijā un aizdomājos - kas bija tas grūtākais. Ar ko man, kā bijušajam bērnu nama bērnam bija visgrūtāk tikt galā. Grūtību bija daudz. Bet bija grūtības, kuras pārvarot cēlās mana pašapziņa un bija, un ir grūtības, ...

Šonedēļ Ameriku pāršalca skandāls, kurš atnāca arī līdz Eiropai, un arī Latvijai. Kāds youtube un instagram influenceru pāris, atdeva atpakaļ adopcijas aģentūrai bērnu (4 gadi), kuru adoptēja pirms gandrīz trīs gadiem no Ķīnas. LV: https://jauns.lv/raksts/sievietem/388005-atdeva-ka-negribetu-suni-influenceru-paris-pec-3-gadiem-atsakas-no-adopteta-kiniesu-zena                https://www.apollo.lv/6984238/viniem-jabeidz-uzdzivot-uz-maza-zena-rekina-pec-aktivas-iesaistisanas-sava-youtube-karjera-paris-asv-atteicies-no-adopteta-puisena ENG: https://www.buzzfeednews.com/article/stephaniemcneal/myka-stauffer-huxley-announcement Pārim tiek pārmests, ka viņi izmantoja bērnu savas popularitātes celšanai, jo “mammai” 80% sekotāju ir pateicoties tieši faktam, ka viņi regulāri lika video ar mazo zēnu. Jau kādu laiku “mammas” sekotāji pamanīja, ka mazais zēns vairāk nav redzams ne IG bildēs, ne youtube video ...

Pēdējos trīs gadus, publiski uzstājoties es sāku savu runu ar "Labdien, mani sauc Karīna Pētersone un savu bērnību es pavadīju internātskolā un bērnu namā". Tas kā man tur gāja, var lasīt te:  http://sistemasberns.blogspot.com/…/es-esmu-sistemas-berns.… Pēdējās divas dienas ir ļoti saasinājies jautājums par ārzemju adopcijas liegumu. Daudz emociju, daudz dusmu, daudz nesapratnes. Biju pārliecināta, ka nelīdīšu šajā diskusijā, jo šis jautājums skar daļu manas dzīves un varu arī aiziet emocijās, bet tomēr jūtu, ka man ir jāizsaka arī savs viedoklis. Pirmkārt, es gribētu pateikt milzīgu paldies visām tām ārvalstu ģimenēm, kuras ir atvērušas savas durvis un uzņēmušas bērnus no Latvijas un uzņēmušies atbildību par šiem bērniem. Katra šī ģimene ir pelnījusi no mums visiem milzīgu pateicību un cieņu. Un es tādu jutīšu vienmēr. Bet ja atgriežas pie esošās situācijas - es ļoti aicinātu visus nolikt pie malas emocijas un paskatīties uz realitāti, nevis uz pāris emocionā...

Kad es uzrakstīju stāstu par savu bērnības pieredzi, man likās, ka tas ir bijis izaicinošākais, ko esmu darījusi..bet tad sekoja uzstāšanās 2017.gada 1.novembrī, SOS bērnu ciemati Latvijā konferencē...un man likās - nu šis nu gan ir izaicinošākais un vairāk vairs nav iespējams...un arī negribu... 2019.gada 1.novembris bija diena, kad atkal lauzu sevi...

Tomēr izdomāju, ka mēģināšu apkopot visu informāciju te - savā blogā.  Ērtāk tiem, kuri tikko sāk sekot līdzi bērnu tiesību jautājumiem un es šo visu daru ar ticību, ka arvien vairāk un vairāk cilvēki to darīs.  Un ērti arī man - pēc laika uzmeklējot nepieciešamo informāciju. Vēl tā īsti neesmu atjēgusies no konferences "Vecāku Revolūcija", kurā uzstājos ar runu par vērtībām un bērnu nākotnes pasauli. Man parasti ir kaut kāda novēlotā reakcija uz lieliem notikumiem. Domāju, ka uz šo varēšu noreaģēt novembra otrajā pusē, kad brīvdienas pavadīšu ar draudzenēm, attejot no saviem ikdienas pienākumiem. Te links uz sarunu ar Kristīni Garklāvu, tieši pēc uzstāšanās, konferences Vecāku revolūcija sarunu studijā. Mani vienmēr ir fascinējis Kristīnes gaišums un jāsaka, ka pat bērns manī jutās ļoti labi sarunājoties ar viņu (tā nav bieži) :). https://www.youtube.com/watch?v=BnhZDMbGh2A&list=PLf9u3NHqF8lRdCazHTpH6Djxp7cbYKAnY&index=15&t=0s&fbclid=Iw...