Kā es rāpjos ārā no "emocionālajām bedrēm".
Apmēram gadu atpakaļ, savu darba pienākumu ietvaros, organizēju video materiālu filmēšanu Pusaudžu resursu centram. Klausījos, ko runā speciālisti par pušaudžu depresiju un tās pazīmēm, sapratu, ka tajā vecumā viennozīmīgi man bija mentālās veselības grūtības. Ņemot vērā gan to, kur es tad dzīvoju un notikumi, kas risinājās tajā laikā - tas īsti nav nekāds pārsteigums. Gadiem ejot esmu bijusi dažādos posmos - iekšējā haosā, milzīgā trauksmē, depresijā, kuras ārstēšanai ir bijuši nepieciešami medikamenti, bezcerības un bezjēdzības sajūtā, bezspēkā un apātijā. Bet tas ir mijies arī ar posmiem, kad esmu jutusies labi, harmoniski, ar sajūtu, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā. Šie posmi ir bijuši gan garāki, gan īsāki. Man nav ne mazākās nojausmas, vai ir iespējams sevi dabūt līdz tam, ka spēj vispār neiekrist emocionālajās bedrēs, bet no manas pieredzes varu teikt - laikam ejot ir iespējams apzināti saprast, kas ir tās lietas, kas man var palīdzēt justies labāk. Nesen
